Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Beidziet siet bērniem kurpju šņores, pārbaudīt, vai skolas somā ir viss nepieciešamais mācībām un vai šalle tiešām ielikta bērna mēteļa piedurknē - aicina izglītības darbinieki, brīdinot, ka tā izaug kusli, nevarīgi un aizvainoti pieaugušie. Vai vecāki aizvien vairāk pāraprūpē bērnus, kā tas ietekmē viņu pieaugšanu un vai vecāki par bērnu pāraprūpēšanu būtu ne tikai jābrīdina, arī jāsoda? Ģimenes studijā diskutē Jūrmalas Valsts ģimnāzijas direktore Ieva Taranda, psiholoģe-mediatore Ieva Pakse un Bērnu aizsardzības centra Bērnu tiesību uzraudzības dienesta vadītāja Valentīna Gorbunova.

Decembra sākumā Jūrmalas Valsts ģimnāzijas direktore Ieva Taranda savā Facebook  profilā uzrunāja vecākus, rakstot: "Beidziet savu bērnu vietā siet kurpes, kārtot skolas somu, slaucīt, atvainojiet, apčurātu podu, pārbaudīt, vai šalle ir iebāzta mēteļa piedurknē vai tomēr nav. Iemāciet saviem bērniem pieklājīgi pateikt: vai drīkstu aiziet uz tualeti, jo, piemēram, prasa: kādēļ tualete nav katrā klasē vai pretī katrai klasei? Skola taču nav bērnudārzs! Māciet lūgt atbalstu skolā un, lūdzu, neaudziniet nespējīgus, kuslus, apvainotus cilvēkus. Jums sāpēs sirds. Skola tiks galā, bet jums nebūs viegli. 

Jā, jums sāp, šo lasot, bet tas ir mans pienākums pateikt, ka šodienas bērni ir maz spējīgi parūpēties par sevi. Kā viņi rūpēsies par otru? Skola palīdzēs apgūt. Es apsolu."

Ieva Taranda atzīst, ka citētais komentārs radies, jo ir skumji, ka uz skolu atnāk vecāks ar paģērošu teikumu - kādēļ katrai klasei, pretī nav tualetes, kādēļ neesot mazie podiņi pieejami, ka esot jāmaina. Un ar tādu attieksmi, kā mēs varētu to darīt, vai mēs varam varbūt kopā to darīt? Bet ar tādu - kā tā drīkst? 

"Bērni nejūt robežas (..) bērni, kuri varētu būt ārkārtīgi potenciāli skolēni, bet mēs, vecāki, izdarām ļoti nepareizas lietas ar viņiem. Un jo viņš dzird to naratīvu mājās, jā, mēs jau zinām, ka skolā nekā tāda nav. Ā, redzi, mamma teica, ka nekā tāda nav. Mēs, pieaugušie, nekontrolējam to, ko mēs iedodam savam bērnam," vērtē Ieva Taranda.

Savukārt teiktais par kurpju šņorēm ir salīdzinājums. 

"Labāk, ērtāk mums, pieaugušajiem, ir izdarīt bērnu vietā, jo to paģēr šis laiks, jo man jābūt darbā, man jāpelna nauda, man ir mana karjera, man ir jāpierāda, un bērns var pagaidīt. Bērnam es aiziešu kurpes, bērnam es izdarīšu to bērnam , es viņu aizvadīšu tur. Es labāk samaksāšu to, ja man jāsamaksā. Mēs vispār zaudējam emocionālo saiti ar miesīgo cilvēciņu, ko tu esi laidis pasaulē," turpina Ieva Taranda. "Mēs savukārt skolā satiekamies ar tiem bērniņiem, kuri mēs jau jūtam, ka viņi ir pamesti,. Te nav finansiāls vai materiālas dabas jautājums, tieši emocionāls. Tev trūkst mīlestības. Kādēļ ir tik daudz niknu bērnu skolā? Kāpēc ir tādi neapmierināti bērniņi skolā? Mīļie cilvēki, sākam domāt!"

Lai arī Ieva Taranda min - pamesti bērni un atzīst, ka pāraprūpe ir ļoti līdz līdzvērtīga pamestībai.