Pirms dažām nedēļām viedokļu vētru publiskajā telpā sacēla sienas gleznojums „Veltījums Džemmai Skulmei”, tas tapa uz kādas pamatskolas sienas Rīgas centrā. Uzreiz sākās skolas vecāku iniciēta parakstu vākšana par darba aizkrāsošanu – skices autoram, māksliniekam Kristianam Brektem tika pārmests, ka uz pamatskolas sienas redzami "erotiska rakstura elementi ar nāves, seksualitātes un, iespējams, arī sātanisma mājieniem, kas pārkāpj Latvijas sabiedrības ētiskās normas un tika paustas bažas par šā murāļa iespējamo ietekmi uz mazāko klašu audzēkņu garīgo līdzsvaru, uzvedību un mācīšanās motivāciju". 

Ieceres virzītāji un realizētāji – fonds „Mākslai vajag telpu” – savukārt, vēstīja, ka darbs radies, iedvesmojoties no Džemmas Skulmes meiteņu tēliem, kas līdzinās bērnu zīmējumiem un kurus māksliniece savā daiļradē it sevišķi daudz izmantojusi pēdējās desmitgadēs. Arī skolas siena, pēc viņu paustā, izvēlēta apzināti, akcentējot mākslas izpratnes veidošanu jau no mazām dienām, laikmetīgā veidā mudinot bērnus iepazīties ar vizuālās mākslas mantojumu un spēcīgām latviešu mākslas personībām.

Distancējoties no konkrētā mākslas darba analīzes un izvērtējuma, šis precedents tomēr Ģimenes studiju rosināja aizdomāties par to, cik lielā mērā šis ir jautājums par mūsdienu mākslas izpratni, un arī to – vai un kā mēs, vecāki un pedagogi, esam gatavi bērniem skaidrot mākslas norises un paplašināt bērnu un jauniešu izpratni par laikmetīgo mākslu?

Raidījumā diskutē Jaņa Rozentāla mākslas skolas pedagoģe, mākslas zinātniece Baiba Guste, skolas “Domdaris” vizuālās mākslas skolotāja Līva Skane, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Psiholoģijas nodaļas vadītāja, asociētā profesore Ieva Stokenberga un ilustratore Elīna Brasliņa.

Komentējot situāciju un vecāku reakciju, Ieva Stokenberga atzīst, ka vecāku instinkts liek bērnus pasargāt no tā, kas bērnu varētu potenciāli apdraudēt.

"Mūsdienās mēs mēģinām bērnus pasargāt no kaut kā, kas viņiem nav piemērots. Te ir jautājums, kā mēs nolemjam, ko bērniem ir vai nav piemēroti redzēt. Ir skaidrs, ka pieaugušo izjūtas, ka kaut kas, ko viņi redz, ir nesaprotams, mulsinošs vai satraucošs, varētu radīt vēlmi pasargāt bērnus," norāda Ieva Stokenberga.

"Man liekas interesanti, kāpēc mūsu vēlme pasargāt izpaužas kā paslēpšana, izolācija, izvairīšanās par to runāt. Aizkrāsošana. It kā kaut ko aizkrāsojot, mēs to varētu likvidēt."

"Domāju, ka tas slēpjas mūsu prasmju trūkumā reflektēt par savām izjūtām, par to, kā es jūtos, ja kaut ko tādu redzu. Otrs - neuzticēšanās bērna prasmēm, iespējām augt un pilnveidot savu viedokli, šķirot informāciju un formulēt savu attieksmi," turpina Ieva Stokenberga.

Salīdzinot viņa min vecāku vēlmi pasargāt bērnus no vecumam nepiemērotiem seksuāla rakstura materiāliem.

"Mēs arī gribam nerādīt, noslēpt, cerēt, ka bērns neko tādu nesatiks, jo mēs esam to aizlieguši skatīties vai parūpējušies, ka mājās tā nav. Bet tas nepalīdz bērnam, kad viņš to satiek. Viņš tikai dabūs ziņu, ka par šo nevar runāt, tas ir jāmēģina noslēpt. Tas ir bīstams darbības princips, ko esam izvēlējusies, vai varam izvēlēties neturpināt," atzīst Ieva Stokenberga.

"Bīstams, jo tas, ka mēģinām noslēpt to, kas raisa mulsinošas izjūtas vai satraukumu, nerisina situāciju, nepalīdz tikt skaidrībā ar situāciju."

Par konkrētā, diskusijas raisošā mākslas darba tapšanu mākslinieks Kristians Brekte stāsta raidījumā Kultūras rondo.