Nesen sociālajos tīklos pamanījām domu apmaiņu, kurā kāda sieviete atzinās, ka pēdējo reizi jutusies pa īstam priecīga pirms kādiem trim gadiem. Bet kāda cita viņai ieteica ieviest bērnus, jo tie "ar varu piespiež priecāties un traucē domāt par dzīves bezjēdzību". 

Vai bērnu ienākšana ģimenē var padarīt laimīgus nelaimīgus pieaugušos un vai bērni dara laimīgus vecākus brīžos, kad citās dzīves jomās nejūtamies pietiekami labi, Ģimenes studijā diskutē ārsts psihoterapeits Artūrs Miksons un sistēmiskā ģimenes psihoterapijas speciāliste Nansija Lībiete.

Nansija Lībiete vērtē, ka bērna ienākšana ģimenē var vairot laimi un prieku.

"Bet, vai jebkurš cits cilvēks ārpus manis var mani darīt laimīgu? Šajā gadījumā bērni. Te es saredzu bīstamību," uzskata Nansija Lībiete. "Ja mēs bērnam uzliekam tādu lielu slogu, ka viņa ienākšanai pasaulē jādara mani laimīgu, tas kaut kādā mērā atstās nospiedumu uz bērna personību."

"Mana dziļākā pārliecība ir, ka bērna esamība var radīt gandarījumu, papildināt, bet uzlikt bērnam tās gaidas, ka viņš darīs mani laimīgu, uzskatu, ka nē," turpina Nansija Lībiete. "

Viena lieta - vai bērna esamība izglābj manu nelaimīgo dzīvi, otrs - ko darīt, ja man nevar būt bērni."

Artūrs Miksons piekrīt, ka bērns var vairot prieku un laimi.

"Tas  ir pie nosacījuma, ka tas prieciņš ir mazliet bijis. Ja bērns tiek radīts ar domu radīt laimi, radīt prieku, tas ir lēns ceļš uz izgāšanos," vērtē Artūrs Miksons.

"Lai gan, bērnam ienākot ģimenē, ir milzīgs prieks, laime un gandarījums, redzot to dzīvībiņu, kas ir radusies, bet tam nāk līdzi viss pārējais līdz ar milzīgu trauksmi, neziņu. Jo vairāk ar pirmo bērnu, iemaņu nav nekādu, daudz frustrāciju, daudz dusmu. Iespējams, bērns nav tāds, kā gaidīja, tad viss, kas izriet no tā - negulētās naktis, barošanas problēmas, bērna augšana un temperaments. Ja, laikam ejot, tā maģija nenotiek, un viņa nenotiks pati no sevis, tad šī gaidītā prieka un laimes vietā sāks parādīties aizvainojums, dusmas, varbūt pat naids pret bērnu."

"Bērni nekad kvalitatīvi neuzlabo attiecības, viņi pagarina varbūt attiecību ilgtspēju, jo mums ir bērns, mums ir atbildība, mēs paliekam kopā. Bet pāra attiecību kvalitāte nedaudz pasliktinās, vismaz uz kādu brīdi," bilst Nansija Lībiete. "Tas nozīmē, ja es neesmu jutusies laimīga, vai mēs kā pāris neesam jutušies laimīgi un esam cerējuši, ka tas bērniņš radīs mūsos "otro uzrāvienu", sākumā tā tas ir, bet ar laiku tas noplok, jo bērna vajadzības ir lielas un bērns nav kā skaistā romantizētā bildē. Ir daudz grūtību, tas noteikti nepalīdz, tas drīzāk apgrūtina un izaicinājumi ir daudz lielāki."

Runājot par faktoru, ja pārim nevar būt bērnu, Nansija Lībiete norāda, ka reizēm tas var norādīt uz kādām pāra grūtībām, bet reizēm tie ir "stulbi bioloģiski, fizioloģiski iemesli".

"Nespēja radīt bērnu ir tikai viena spēja, kuru man vai mums nav, bet tas neizslēdz uzaudzināt bērnus, kas nav manējiem, ja vien pārim tas der. Tas var būt ļoti atbrīvojošs moments," vērtē Nansija Lībiete. 

"Ir cilvēki, kam ir daudz bērnu, bet viņi tā arī nekļūst par vecākiem. Ir mammas, kurām ir kaudzēm bērnu, kuri dzīvo bērnu namos. Par vecāku var piedzimt sirdī, ja vien gribas tos pēcnācējus. Ir arī citi veidi."

"Šos Nansijas teikto vajadzētu likt kā logo," bilst Artūrs Miksons. "Ļoti daudz lietas cilvēki paši sev neatzīst. Mēs dzīvojam kaut kādās "birkās", ja pats esi uzlicis to sūtību, ka es būšu mamma, bet tajā brīdī, kad kaut kādu iemeslu dēļ viņu nav, tas ir viens trūkums, nepilnība, dzīves sakritība, kas jāpārdzīvo. Ja paņemt to kā sevis definīciju - es esmu sieviete bez bērniem. Ja pirms tam ir milzīga vērtība uzlikta, cilvēks nespēj no tās atteikties."