Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.


Bērni jūtas vainīgi, ka nemācās tik labi, vai arī nav tik kārtīgi, kā vecāki vēlētos, sievietes izjūt vainas apziņu, ka nav perfektas mātes, vīrieši – ka velta pārāk maz laika ģimenei. Ir neskaitāmi iemesli justies vainīgam, jautājums, vai sevis vainošana palīdz labi justies, veidot harmoniskas attiecības ģimenē un sasniegt izvirzītos mērķus. Kā tev nav kauna, tu esi vainīgs – ar šādiem vārdiem bērnus strostē gan vecāki, gan pedagogi. Kā veidojas vainas apziņa, kā tā kaitē labi justies pieaugušā vecumā un kā citādi var audzināt bērnu, nekaitējot viņa psihei un pašapziņai, jautājam speciālistiem Ģimenes studijā. Diskutē Biedrības MOT Latvija vadītāja Ilze Paidere-Staķe, psihoterapeite Dace Krūmiņa, blogere Paula Roze.

Katrs izjūt vainas apziņu, bet tā neko nerisina. Ja cilvēks jūtas par kaut ko slikti, jācenšas to risināt un ar to tikt galā, lai nebūtu šī sliktā sajūta.

Mēs katrs izjūtam vainas apziņu, jo tā palīdz iekļauties sociālajā vidē, lai nedarītu pāri cilvēkiem un atrastu kontaktu. Vainas apziņa nav ne slikta ne laba, tā ir nepatīkama un tā liek izvairīties no kādas rīcības. Ir situācijas, kad vainas apziņas ir par daudz un tas mēdz traucēt.

Bieži vien vainas apziņa ir par to, ka dari kaut ko sliktu un to pat nevar definēt, tas nāk no pirmajām attiecībām ģimenē.

Labo bieži nepamanām, to pieņemam kā pašsaprotamu un nemaz nepasakām, ka kaut kas ir bijis labs.

Ja ģimenē vecākiem ir domstarpības, nevajag likt bērnam domāt, ka viņš ir pie tā vainīgs.

Robežās bērnam noteikt un turēt ir svarīgi ar skaidru drošu pašapziņu, nejusties pašiem vecākiem vainīgiem par to. Ja vecākiem pašiem ir vainas sajūta vai kauns, tas rada bezspēcības izjūtu, kas iziet agresijā. Ar izteikumiem “kā tu uzvedies”, “visi uz tevi skatās” vecāki savu milzīgo vainas izjūtu vai kaunu vēl uzliek bērna.

Neiztikt ne bez kauna, ne vainas izjūtās. Ja tā ir par daudz, bērns baidās nākt ar savu iniciatīvu, izteikt viedokli, viņš baidās, ka viņu kritizēs, sodīs. Viņš kļūst ierobežots.

Svarīgi bērnam pateikt, ka nepatīk viņa konkrētā rīcība, bet tas nenozīmē, ka viņš pats ir slikts. Bērnam ir arī jāpaskaidro, ka mamma vai tētis ir dusmīgi par bērna rīcību.