Bērni, kuri dzīvo kopā ar suni, mazāk slimojot, bērni, kuri ikdienā rūpējas par mājdzīvnieku - kāmi, kaķi vai jūrascūciņu, izkopj atbildības sajūtu. Bet, kas jāņem vērā, iegādājoties mājdzīvnieku, un kā ikdienas gaitās neaizmirst par drošību? Raidījumā Ģimenes studija diskutē zoopsiholoģe Inga Cerbule, psiholoģe Mirdza Liepiņa un Iluta Krūmiņa, kurai mājas vienmēr bijuši dzīvnieki.

Mājās, kur ir vairāki suņi, nedrīkst suns diendienā būt kopā ar maziem bērniem. Dzīvnieki nepārnes to cieņu, kas ir pret pieaugušiem, arī pret bērniem. Viņiem nav respekta. Uz dzīvnieku pasauli neattiecas cilvēku likumi – nevērtē pēc izskata. Viņi mūs vēro un lieliski apzinās, kuru var respektēt. Pieaugušais nevar pieņemt, ja suns ir mīļš pret mani, viņš nebūs mīļš pret visiem ģimenē. Jāievēro labā prakse – neatstāt mazus bērnus kopā ar suni, sevišķi, ja viņu mājās ir vairāki, padomus sniedz Inga Cerbule.

Stāstot savu pieredzes stāstu Cerbule atzīst, ka tas viņai radījis pārliecību, ka aukle vai vecmāmiņa nevar vienlīdz labi pieskatīt bērnu un dzīvnieku. Ja saimnieka nav klāt un bērnu pieskata kāds cits, nevis vecāki vai suņa saimnieks, sunim jābūt norobežotam vai jāatrodas nožogojumā.

Vēl Cerbule iesaka:

Mazu bērnu nevar atstāt bez cilvēku uzraudzības kopā ar suni, pieaugušajām, izejot no istabas, jāņem viens no viņiem līdzi.

Ģimenēm ar maziem bērniem, kam nav pieredzes suņu audzināšanā, uzreiz nevajag ņemt niknu sargsuni, bet gan neliela auguma izteikti labestīgu suni.

Suņa saimniekam ir divi pienākumi: pasargāt apkārtējos, arī bērnus no sava suņa, un pasargāt savu suni no apkārtējiem, lai tie viņu nebaida, nekaitina un nedara viņam pāri.