Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.


Mātes dienas sagaidot, Ģimenes studijā tiekamies ar kādu īpašu ģimeni un ļoti īpašu mammu. Talsenieki Sanita un Jānis Ziediņi audzina trīs dēlus. Vecākais dēls Kristiāns, kā visi Ziediņu ģimenes vīrieši jau trešajā paaudzē, spēlē hokeju. Jaunākie – sešgadīgie dvīnīši – pasaulē nāca priekšlaikus un, tikai nedēļu vecam esot, vienam no viņiem tika konstatētas smagas veselības problēmas.

"Šie seši gadi ir bijuši tik piesātināti, ka šķiet pagājuši veseli 36," apgalvo Sanita, bet caur pārpasaulīgām sāpēm gadu gaitā Sanita tomēr nonākusi pie atziņas – es izvēlos būt laimīga.

Viņas enerģijas pieticis ne tikai nedziedināmi slimajam Artūriņam un abiem pārējiem dēliem, bet arī priekšlaikus dzimušo bērnu vecāku apvienības „Esmu klāt” dibināšanai, darbam Talsu ģimeņu un bērnu attīstības centrā „Brīnumiņš” un nu arī pašas sarakstītai grāmatai „Pieneņpūka”, kas vēsta par viņu un Artūra cīņu par dzīvi, par visas ģimenes apņēmību būt kopā un prast priecāties par katru viņiem atvēlēto dienu.

Ziediņu vīrieši ar hokeju nodarbojas jau vairākās paaudzēs, hokeju spēlē tēta Jāņa divi brāļi un hokeju spēlē arī viņa brāļu dēli, reizēm uz laukuma viena maiņa visi ir Ziediņi, bet mamma nav hokeja fans un mājās viņas klātbūtnē par hokeju ne runā, ne arī to skatās.

"Viņi to ciena un respektā," gandarīta Sanita.

Katru nedēļu katras brīvdienas kā citas mammas nav hallē. Tikai reizēm jūt līdzi saviem ģimenes vīriešiem klātienē. Tajā pašā laikā mamma ir priecīga un atzinīgi vērtē, ka Kristiānam mirdz acis par to, ko dara - par hokeja spēlēšanu. Viņam tas patīk un tas arī viņu ir norūdījis un veidojis puiša raksturu.

Sanita arī stāsta, ka pirms sešiem gadiem, kad ģimenē ienāca dvīnīši, Kristiānam bija jāuzņemas daudz vairāk atbildības.

"Viņš jau katru dienu par to atgādina, visspilgtāk jau viņš," tā par dvīņu ienākšanu ģimenē bilst Sanita.

Ar Artūra slimību dzīve mainījusies, tad licies, ka zeme zem kājām atveras un krīti melnā bezdibenī. Bija liels izmisums, jo nezini, kas būs. Jau slimnīcā vecāki uzzinājuši, ka bērniņš būs nedziedināmi slims.

"Tāds īsts seriāls - gaidi dvīņus, viss jauki un skaisti un pēkšņi viss sabrūk, vajadzēja sākt mācīties dzīvot no jauna. Sākās mūsu jaunā dzīve - apjaust, saprast, kā ar viņu sadzīvot. Mums bija jāmācās pieņemt ar prātu un ar sirdi. Tas nav viegli," atzīst Sanita un neslēpj, ka ir bijuši kritumi.

"Vīrs iegrimis darbā, jo vajadzību bijis daudz, lai īpašais bērns varētu augt mājās, nevis iestādē. Stress arī sapurinājis abu savstarpējās attiecības," turpina Sanita.

"Krīzes brīži mani ir ļoti stiprinājuši un arī ļoti lauzuši. Vienmēr esmu tikusi no tā ārā," bilst Sanita.

Dzīvojot mājās Sanita sapratusi, ka vajag laiku sev, tāpēc iestājusies augstskolā. 

"Lielie kritumi un dzīves mācību stundas ir devušas arī lielās pārdomas abiem ar vīru par visu, ka tas nenotiek tāpat," atzīst Sanita.

Artūrs ir trīs reizes gandrīz aizgājis no šīs pasaules, bet reanimēts. Tagad pēc visa piedzīvotā, Sanita atklāj, ja atkal būs līdzvērtīga krīze, viņi jau ir sagatavojušies un uzrakstījuši iesniegumu, ka vairs nereanimēs. Jā, cilvēki to nesaprot, bet tas nav vienā dienā pieņemts lēmums.

"Zinu, kā ir aug daudzbērnu ģimenē, jo pati no tādas nāku, zinu sajūtu, ka tik ļoti vēliet kļūt par māti, bet bērniņš nepiesakās. Un sajūtu, ka ilgi gaidītais bērniņš tiek zaudēts. Un kad pēc 14 gadu ilgiem pūliņiem grūtniecības testā parādās divas svītriņas, tu vairs nesaproti, smieties vai raudāt. Zinu, kā ir, ka tev paziņo - tavs bērns nekad nestaigās un būs guļošs invalīds. Esmu pieļāvusi daudz kļūdu un arī mācījusies no tām. Esmu sapratusi, ka no dzīves problēmām nevar aizbēgt, esmu iemācījusies tās risināt, strādāt ar sevi un paskatīties uz visu no malas. Esmu iemācījusies paļauties uz Dievu, novērtēt laiku un dzīvi, kas mums katram ir dota. Šī grāmata ir veltīta manam dēlam Artūram, kas ir ienāca manā dzīvē un mainīja to," tā grāmatas "Pieneņpūka" ievadā raksta Sanita Ziediņa.

Grāmatā dienasgrāmatas formā ir aprakstīta Ziediņu ģimenes dzīve, gādājot par īpašo bērnu. Sanita uzskata, ka grāmata ir domāta ikvienam, jo tā ir par vērtībām, kā pieņemt citādo, paskatīties uz dzīvi citādi, mierīgāk un mierpilnāk.

Stāstot par ikdienu, Sanita atzīst, ka bez plānošanas nevar iztikt, lai visu nodrošinātu, palīdz gan vecākais dēls, gan Sanitas mamma. Kad tētis Jānis ir mājās, jo viņa darbs ir saistīts ar Vāciju, dēla aprūpē iesaistās arī viņš.

Diena parasti sākas sešos no rīta ar stundu, kuru Sanita velta Artūram, tam seko ikdienas darbi, rūpes un pienākumi, arī gādājot par dvīņubrāli Valteru, kuram jāiet pie speciālistiem. Tikai vakarā pēc desmitiem var atsēsties, kad iedotas pēdējo reizi zāles Artūram.

Tagad jau visas darbības, kas saistās ar Artūra aprūpi, liekas pašsaprotamas. Ja kāds saka, es to nevarētu, Sanita bilst, ka arī viņai tā šķitis, bet "tiklīdz tev ir šāds bērns, tu sava bērna dēļ darīsi visu".