Teorētiski piecu gadu vecumā katram fiziski un garīgi veselam bērnam ir jābūt visām pareizi artikulētām skaņām un pietiekamam vārdu krājumam. Praktiski katram otram, trešajam bērnam Latvijā ir nepietiekama runas un valodas attīstība. Savlaicīgi nenovēršot valodas traucējumus, bērnam var būt problēmas ar iekļaušanos sabiedrībā un zināšanu apguvi skolā. Kas darāms, lai, sasniedzot skolas vecumu, bērna runas prasmes būtu atbilstošas normai, interesējamies Ģimenes studijā. Raidījuma viešņas Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore Tija Zīriņa, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes runas attīstības metodiķe Agrita Tauriņa un Rīgas pirmsskolas izglītības iestādes "Dzintariņš" logopēde Ingrīda Vuškāne.

Runas attīstības aizkavēšanās var būt saistīta ar vecāku attieksmi. Bērnam ir vajadzīga komunikācija un saspēles moments fiziskajā darbībā.

Bērna valoda attīstās jau grūtniecības laikā, tas saistīts ar savstarpējām sarunām. Bērna valoda attīstās pirmajā dzīves gadā, kad vecāki aktīvi sarunājas un komunicē ar savu bērnu.

Svarīgi ir ar bērnu daudz lasīt grāmatas kopā, tā var bagātināt bērna vārdu krājumu. Sākumā tie ir pasīvajā krājumā – vārdi, ko bērns saprot, bet nerunā, kad attiecīgais mirklis ir pienācis, tie nokļūst aktīvajā krājumā – vārdi, ko bērns runā. Līdz trīs gadu vecumam ir aktīvākais laiks, kad bērna runa sāk parādīties un arī var jau agrīni novērtēt pirmās grūtības.

Būtiska ir rāpošana, kas nodrošina sekmīgāku pozīciju mēles stāvoklim skaņu izrunā. Virzība valodas apguvei ir cieši saistīta ar fizisko attīstību. Kad komunikācija ar bērnu ir apgrūtināta tieši fiziskie impulsi nodrošina iespēju virzīties valodas apguvei.