Tatjana un Dmitrijs Blūmfeldi ir divu dēlu vecāki. Jaunākajam uzstādīta diagnoze - bērnības autisms. Kaut, to uzzinot, šķitis, ka tas ir kritiens bezdibenī, no kura nav iespējams izkļūt, pamazām izdevies atrast speciālistus, kuri var palīdzēt, un ģimenē atgriezusies ticība, ka viss būs labi.

Tatjana atzīst, ka ir jādara viss, lai dēls dzīvē kļūtu patstāvīgs un būtu priecīgs. Viņa dzīvo ar cerību, ka varbūt kādā mirklī dēls savā attīstībā it kā pamodīsies.

"Varbūt viņam nepieciešams laiks attīstībai un varbūt kādā brīdī būs, ka viņš visu atcerēsies un pēc tam stāstīs, atceries, mammu, man bija trīs gadi, tu man stāstīti to un to, bet  vienkārši tev nevarēju atbildēt. Es vienkārši ticu tam brīdim.

Es ticu, ka viss manos spēkos un manās rokās, lai bērnam palīdzētu. Ja mēs kā vecāki ticam saviem bērniem, tā jau ir puse no uzvaras," uzskata Tatjana.

Marks apmeklē fizioterapeitu, ABA terapeitu, iet uz baseinu, lai viņš attīstās un viņam visi prieki būtu kā citiem bērniem, stāsta Tatjana, bet arī piepilst, ka nevajag gaidīt no Marka to, ko no citiem bērniem, to, ko no viņa nav iespējams sagaidīt.

"Ar Marku ir iespēja priecāties par šodienu un priecāties par tādiem sīkumiem, ko parastiem bērniem nemaz nepamani. Viņš māca pacietību mums visiem, māca mūs vērot," atzīst mamma.

Tam piekrīt arī tētis Dmitrijs un viens otram viņi arī dod spēku. Dmitrijs spēku rod dabā, mežā un pie jūras patīk uzturēties ar Markam, Tatjana smeļ spēku savā pozivitātē, abi ar Dmitriju smeļ spēkus viens no otra. Dmitrijs ir pacietīgs, Tatjana - aktīva.

"Ja vecāki padosies, arī bērns padosies," uzskata Tatjana. Kad redz puikas acīs ieinteresētību, zina, ka turpinās cīnīties.

Viņa arī bilst, ka gribētu, lai ne tikai tie, kas paši saskārušies ar līdzīgām problēmām, bet arī politiķi saprot, ka šādiem bērniem ir jāpievērš vairāk uzmanības.

Tatjana neslēpj, kad uzzinājusi dēla diagnozi - tas bija šoks, jutās, kā pamatu zem kājām zaudējusi. "Nezināju, ar ko sākt, lai varētu bērnam palīdzēt. Tas bija grūti," bilst Tatjana.

Vecāki arī saskārušies ar to, ka nav palīdzības ne no valsts, ne pašvaldības, ne izglītības, ne medicīnas iestāžu puses.

"Sāc pats pa drusciņai salikt programmu - ārstēšana, rehabilitāciju, speciālistus. Nav sistēmas, līdz ar to visu vajag pašam meklēt, lai palīdzētu savam bērnam," vērtē Tatjana.

Nācies arī saskarties ar sabiedrības nesapratni.

"Katram otrajam skaidrot, ka tas ir tas pats bērns, tikai citādi attīstās, un meklēt palīdzību ir grūti," vērtē mamma.

Marks nerunā, līdz ar to visu izpauž ar emocijām, viņa uzvedība ir atšķirīga. Tikai pagājušā gada decembrī viņš sācis izrunāt pirmos vārdus.

"Visu, ko mēs varam pateikt, viņš var izteikt tikai emocionāli. Tikai tagad viņam parādījās pirmie vārdi - iedod, nē, jā, viņš var izteikt nevis emocionāli, kad uztraucas, pat līdz asarām, bet nevar izskaidrot, kas viņam nepieciešams. Es tikai ar sirdi kā mamma varu sajust, kad viņam sāp kaut kas, kad uztrauc vai nobijies," stāsta Tatjana.

Viņš var izkliegt, čīkstēt, raudāt un pirmais iespaids cilvēkiem ir, ka bērns nav audzināts. 

"Grūti stāstīt, ka viņam ir invaliditāte, tā ir lieka laika tērēšana," atzīst Tatjana.

Bet tieši tas, ka jaunākais dēls nerunā, radījis mammai aizdomas par kādām problēmām, jo vecākais dēls Maksims, kurš mācās 5. klasē sācis agri runāt un arī abi vecāki bērnībā agri sākuši runāt, bet jaunākais dēls vēl divu gadu vecumā nerunājis. Tad arī vērsušies pie speciālistiem, lai saprastu problēmu.

Šobrīd Tatjana ar abiem dēliem vairāk dzīvo mājās, ko Covid dēļ ir mazāk darba, arī jāpalīdz vecākajam dēlam, jo 11 gadi vēl nav tas vecums, kad bērns var patstāvīgi mācīties.

Maksims stāsta, ka viņam nepatīk attālinātās mācības, daudz labāk būtu skolā. Pozitīvais šajā laikā - var ilgāk pagulēt, var vairāk paspēlēties ar brāli.

Mamma vērtē, ka arī abi brāļi ir viens otram skolotāji. Marks māca Maksimam pacietību, bet vecākajam dēlam vajag kustības, aktivitāti un viņš māca brālim, kā aktīvi darbojoties var gūt dzīvesprieku. Viņi viens otram palīdz, neskatoties uz to, ka vecuma starpība ir seši gadi.