Dienasgrāmatas un atmiņu klades ir iepriekšējo paaudžu pašdokumentēšanās veidi. Kā sevi un savu ikdienu fiksē mūsdienu pusaudži un jaunieši. Vai jauniešiem mūsdienās arī ir vajadzība dokumentēt savu laiku, kā to ietekmē digitālā vide un vai būtiski mainījušies jauniešu izaicinājumi, kopš laika, kuru savā atmiņu kladē "8.b.klase" dokumentējusi režisore Aija Bley?

Ar ar ilustrāciju grāmatu "8.b klase" Aija Bley iepazīstina arī raidījumā Kultūras Rondo.

Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieki pavasarī, sākoties ārkārtas situācijai, mudināja rakstīt "pandēmijas laika dienasgrāmatas". Institūta vadošā pētniece Sanita Reinsone atzīst, ka rakstītais atklāj to sajūtu, kādā dzīvo jaunieši un nokļūst pandēmijas laikā, kad skola ir attālināti, ar draugiem nevar satikties, patiesībā viss interesantais, kas ir ārpus skolās, ir slēgts, ja neskaita komunikāciju caur datoru.

"Šajās dienasgrāmatās ieraugu trīs lielās tēmas, par kurām raksta, – skola, draugi, vecāki," stāsta Sanita Reinsone.

Skolotāju iniciētas dienasgrāmatas ir vairāk formālas, tās, kuras jaunieši raksta paši, ir daudz atklātākas, brīžam skarbas, brīžam kā izmisuma kliedziens par to, kas notiek. 

"Tas ir neliels, bet spilgts ieskats jauniešu domās. Ieskatoties nav sajūta, ka cilvēki būtiski mainītos.

Varbūt mainās notikumi, apstākļi un tehnoloģijas, kas ienāk dienasgrāmatu tekstos, bet problēmas, par ko cilvēki raksta un ko pārdzīvo lielā mērā nemainās jauniešu dienasgrāmatas ne 20. gados, ne 30. gados, ne padomju laikā, ne arī mūsdienās," uzskata Sanita Reinsone.

Pārdzīvojums par skolu, draugiem, attiecībām, paškritika, attiecības ar vecākiem - tās ir svarīgas tēmas cauri gadsimtiem jauniešu dienasgrāmatās.

Pusaudžu psihoterapijas centra vadītājs, bērnu psihoterapijas speciālists Nils Sakss-Konstantinovs uzskata, ka tas, ko pusaudži dara internetā sociālajos tīklos, tā lielā mērā ir viņu dienasgrāmata.

"Viņi raksta tieši to pašu, ko pusaudži būtu rakstījuši dienasgrāmatā - ko es šodien daru, kas ir mans dienas labais notikums, kādas ir sajūtas un par saviem draugiem. Tās ir dienasgrāmatas, tās tikai ir cita formāta dienasgrāmatas," analizē Nils Sakss-Konstantinovs. "Arī es esmu novērojis, ka

klasiskas dienasgrāmatas raksta daudz mazāk. Šobrīd to dara skolotāju vai psihologu uzdevumā. Bet nav mainījies tas, ka viņi fiksē savus ikdienas pārdzīvojumus, bet to dara  savos soctīklos."

Digitālā mārketinga speciālists Jānis Polis norāda, ja kādreiz dienasgrāmatas vairāk rakstīja sev, šobrīd savas dzīves fiksēšana notiek daudz atklātāk, bet tas nenozīmē, ka tas tiek rādīts visiem.

"Blogi, ko rakstīja  mana paaudze, bija pāreja no privātā uz publisko telpu. Šobrīd var novērot tendenci, ka jaunieši ikdienā publicē lielākoties audiovizuālus materiālus platformās, kas tos ļauj parādīt pasaulei," atzīst Jānis Polis.

Katru gadu jaunieši izvēlas citas platformas.

"Vēlme nekur nepazudīs un šobrīd jaunieši aktīvi publicē lietas. Ļoti daudz no tā, ko viņi publicē, mēs patiesībā neredzam," bilst Jānis Polis.

Jaunieši vienlaikus ir publiski, bet to nerāda visai pasaulei

"Lielākoties pusaudžiem ir vai nu privāti konti, kas ir redzami tikai konkrētam draugu lokam. Izteikti to var novērot Instagram platformā, tie ir slēgtie konti, kuriem tiek dota pieķluve tikai uzticības personām, bet informācija nav pieejama vecākiem vai visai pasaulei," analizē Jānis Polis. "Vēl tāds fenomens, ko var novērot, ka

daudziem jauniešiem ir vairāki konti dažādām vajadzībām. Viens konts publiskais jeb pieklājīgais, kur jaunietis rāda savu labāko seju, un to var redzēt ikviens. Tur tiek liktas kārtīgas bildes no ģimenes pasēdēšanām un vecmāmiņai to var rādīt, vecāki var piesekot. Vienlaikus ir anonīmi vai slēpti konti, kuros publicē pavisam ko citu.

Ir kaut kāda slēptā pasaule, kurai cilvēkiem, kas neietilpst šajā vecuma grupā, praktiski neiespējami iekļūt."

Polis arī piemin drošības aspektu, ka to, kas savulaik publicēts internetā nav iespējams modificēt vai izdzēst.