Kitija Balcare ir mamma trim maziem brašuļiem - piecgadniekam Klintam, trīs gadus vecajai Irbei un divgadniekam Osim. Bērni neiet dārziņā, strādājot attālināti, Kitija pati pieskata bērnus, jo vēlas viņus redzēt augam un grib, lai mazie no sirds izbauda bērnību. Tā kā ģimene visbiežāk atpūšas svaigā gaisā ārpus mājas, Ģimenes studija dodas pārgājienā pa Slokas ezera dabas taku kopā ar Kitiju un viņas bērniem.

Kitija Slokas ezera dabas taku izvēlējusies, jo te jau ir bijusi, tā ir ātri sasniedzama no Rīgas un arī daudzveidīga no dabas viedokļa. Takas garums ir gandrīz 3 km. Cik ilgā laikā to var iziet kopā ar bērniem, viss atkarīgs no pieturpunktu skaita.

Piecgadnieks Klints ir vispieredzējušākais dabas ceļojumos, ne tāpēc, ka vecākais, viņš jau no dažu mēnešu vecuma ir ņemts līdzi vecāku pastaigās.

Bērniem līdzi šajā izbraucienā ir skrejriteņi. Kitija atzīst, ka tas ir labs palīglīdzeklis, ja vecākiem gribas nesteigties un rūpīgām papētīt, un negribas arī nest bērnus. Protams, jāskatās līdzi, vai konkrētā dabas takā var doties ar skrejriteni.

Līdz šādos ģimenes ceļojumos viņi ņem binoklīšus, lupas bērniem, protams, kaut ko uzkožamu, šoreiz tie ir burkāni un arī burkānmaize, kā arī atkarībā no laika apstākļiem, lietus drēbes. Reizēm līdzi ir arī sugu noteicējs – grāmata, kurā ir informācija par augiem, kokiem, putniem.

Ģimene dabā dodas dažādos laika apstākļos, Kitija norāda, ka svarīga ir apģērba izvēle. Siltajā laikā, protams, dodoties dabā regulāri ir jāseko, vai mājās nepārnes ērces.

Kitija atminas, ka viņa līdz skolas vecumam daudz devusies dabā, tad veidojies pārrāvums. To atzīst arī pētnieki, ka bērnam no 12 gadu vecuma interese par dabu mazinās, tad izveidojas pārrāvums starp bērnu un dabu. Bērns  vienkārši sāk mazāk laika pavadīt dabā, zūd interese. Vairāk ir telpas, pulciņi, mājasdarbi.

“Redzēs, ka būs vēlāk, bet šobrīd ikdienā ir neiedomājami, ka bērni nav bijuši ārā,”vērtē Kitija.

Kitija arī stāsta, ka ne vienmēr dodas uz klasiskām dabas takām un apskates vietām, bet mēdz visi sasēsties mašīnā un atrast vietu, kur pilsētas pierobežā pastaigāties, doties pa kādu mazu taciņu.

Dabā kopā ar bērniem viņa dodas apzināti, lai daba nebūtu tikai tā vieta, kur reizi nedēļa doties un apēst desiņas, mērķis ir arī ar laiku iestātos par – darītu kaut ko labu dabai.

Sarunas laikā ik pa brīdim pieskrien kāds no bērniem un parāda, un pastāsta, ko ieraudzījis vai atradis.