Noklausījos ierakstā, jo gribēju saprast šo lietu un radās jautājumi:
1) Viens, ja māte audzina zēnu dzimumu neitraāli , tad par ko sautraukties, ka to brīžiem nosauc par meiteini Tad jau līdzsvars ir panākts. Par ko satraukties?
2) Otrs, no raidījuma sapratu, ka uzvedību vēlāk ( dzimuma izvēli ) noteiks tas , kādu informāciju iedod bērnībā , tātad kādas gŗamatiņas, lelles vai mašīnas utt. Tad sanāk, ka homoseksuāls cilvēks top no bērnībā saņemtās informācijas? Paši homoseksuāli gan to noliedz.

2) vairākas reizes tika uzsvērts, ka dzumums ir bioloģisks, bet dzimte - sociāla,proti, tas, kā vecāki/sabiedrība audzina bērnu, mācot un rādot piemēru par cilvēku dzimtes piederībām (“pareiza” uzvedība, ģērbšanās, izturēšanās, lomu sadalījums ģimenē un publiskajā telpa utt.) , nosaka, kā viņš dzīvē sev definēs “sievišķību” vai “vīrišķību”, cik ieslodzīts vai brīvs jutīsies šajās sociālajās lomās. Vispār nav runas šeit par “dzimuma” izvēli, kā Jūs minat. Dzimtes neitrāla audzināšana nenozīmē dzimuma noliegšanu. Un kāds sakars vēl ar homoseksualitāti?

Diemžēl raidījums neveiksmīgs. Speciālisti neieviesa skaidrību, vēl vairāk samudžināja un radīja neskaidrību par tēmu. Būtu jauki, ja būtu vēl kāds raidījums ar citiem speciālistiem, kur šo skaidrotu. paldies.

Pavisam dzimtes neitrāli ir, kad vīriešu dzimuma cilvēks ar sievietes dzimti veic dzimuma maiņas operāciju un piekauj teju līdz nāvei visus pārējos sieviešu dzimuma dalībniekus dažādos cīņas sporta veidos vienkārši tāpēc, ka tagad viņš arī skaitās sieviete, bet viņam ir pilnīgi cita ķermeņa uzbūve. Tā ir šīs "dzimtes neitralitātes" patiesā seja. Viss pārējais ir vienkārši jautājums par labu audzināšanu un savstarpēju cieņu, nevis dzimtes neitralitāti.

Otrkārt - tie pētījumi par algu atšķirībām. Skaidrs, ka cilvēkam, kurš darbā pavada mazāk darba stundu, visumā būs zemāki ienākumi nekā cilvēkam, kurš tajā pašā darbā pavada vairāk darba stundu. Te mēs varam, protams, filosofēt, ka vecāki jau no dzimšanas ielikuši saviem sieviešu dzimuma bērniem mazākas ambīcijas un iepotējuši uzskatu, ka tieši šiem bērniem būtu jādzemdē un jābaro bērns ar krūti pirmajos dzīves mēnešos vai pat gados. Nekļūsim smieklīgi, mēs nepiedzimstam kā baltas lapas, ne arī kāda normāla, kultūras kontekstā pieņemta ģērbšanās vai krāsu prakse sabojās mūsu ģenētiski noteikto dzimumidentitāti. Izvairīsimies no diskriminācijas un uzspiestām nevēlamām lietām (grims, augstpapēžu apavi, zems pašvērtējums, nespēja paust vai izlādēt emocijas, aizliegums noteiktā veidā ģērbties nav nekas veselīgs nevienam dzimumam), bet nesāksim smieklīgu cīņu ar vecāku krāsu izvēli, kleitām vai bizēm, jo tā IR mūsu kultūra, un krāsu atšķirībās nav nekā kaitīga. Manuprāt, diskriminācija ir saglabājusies atsevišķās profesijās, taču tā noteikti drīz izzudīs. Tādas frāzes kā "vīrieši neraud" un "meitenes tā nedara" dzīves laikā vispār esmu dzirdējusi tikai un vienīgi no dzimtes neitrālās politikas sludinātājiem, visi pārējie tās sen jau ir aizmirsuši, izņemot varbūt kādu simtgadīgu vecmāmiņu.

Raidījuma sākums bija cerīgs, bet tālāk aizgāja drusku ķīselī. O.K., mums ir radusies nepieciešamība kaut kā atsevišķi nošķirt un definēt tādu jēdzienu kā dzimte - sociāls konstrukts. Tad uzreiz rodas jautājums - kuras lietas mēs šajā jēdzienā ietversim. Un mēs tur sametam visu ko: sliktas lietas (mazāku algu vai karjeras izaugsmes ierobežojumus; piespiedu kosmētikas vai augstpapēžu apavu lietošanu; noteiktu rotaļlietu pieejamību vai nepieejamību); neitrālas lietas, kas gluži vienkārši ir sava veida valoda, kas var paust un var nepaust bērna dzimumidentitāti (frizūra vai apģērbs; krāsu izvēle vai rotaļu IZVĒLE); un, kas mani satrauc visvairāk - tās lietas, kas tieši attiecas uz dzimumu, ne sociāliem konstruktiem!!! (bērnu saukšanu par meiteni vai zēnu - it kā dzimums būtu nesvarīgs, it kā seksualitāte būtu kaut kas slēpjams vai no sava bioloģiskā dzimuma būtu jākaunas). Tas NAV dzimtes neitrāli! Tas ir bērnu kropļojoši - izvairīties viņu saukt par meiteni vai zēnu, it kā tas nebūtu svarīgi. Bet tas ir. Bērni paši parāda, ka viņiem tas IR svarīgi. Zēniem IR citi hormonu līmeņi jau agrīnā vecumā nekā meitenēm, kas veicina cita veida uzvedību. Meitenēm IR cits kaulu un muskuļu sastāvs un masa. To var pateikt arī bez MRI izmeklējumiem un sociālām aptaujām. Nerunāsim par dzimumpazīmēm, arī citādi organismi ir ārkārtīgi atšķirīgi.

Tur jau tā lieta,ka tās tradīcijas,kas nosaka sievietes vai vīrieša uzvedību dažādās situācijās, ir balstīta uz gadu simtu ilgu pieredzi, kas šobrīd globalizācijas rezultātā tiek deformēta un nonivēlēta, ar mērķi iznīcināt pilnībā!

Domājot par rotaļļietām (un ne tikai) dzimumaudzināšanas sakarā, ir jāpatur prātā, ka mēs bērnam varam iemācīt uzvedību, bet nevaram iemācīt dziļāko rakstura būtību un tieksmes - tās ir atkarīgas no neirobioloģijas.

Mēs varam iedot puikam traktorus un meitenei lelles, taču meitene var izvēlēties spēlēt ar lellēm nevis ģimeni, bet gan kariņus, un puika var iedot traktoriem vārdus un spēlēt ģimeni. Un otrādi. Vai nedrīkst puikam dot lelles, lai viņš ar tām varētu izspēlēt aktīvu piedzīvojumu stāstu par karaļiem un bruņiniekiem?

Tātad, galvenais jautājums ir, kurā brīdī mums būtu jāsaka bērnam "Stop! Tā puikām/meitenēm nepieklājas rīkoties, bet ja tev iekšā ir tieksme, kas tevi visu laiku urda tā darīt, tad tev šo tieksmi ir jāapspiež vai arī jāsāk tēlot, ka tev šādas tieksmes nav."

Protams, nav jāiet galējībās. Cilvēkiem ir daudzas destruktīvas tieksmes, kurām nevajadzētu ļaut pilnu vaļu. Jāskatās katrs gadījums individuāli un jādomā kritiski un konstruktīvi. Jāsaprot, kur un, galvenais, KĀPĒC liekam robežas - vai tikai tāpēc, ka sekojam kādām tradīcijām un nerakstītām normām, vai arī tāpēc, ka gribam novērst tiešām destruktīvu rīcību.

varu tikai papildināt - manam puikam ļoti mīļa manta bija māsas leļļu rati, BET viņš tos izmantoja kā sava veida sacīkšu auto, lai skrietu pa pagalmu, nevis lai auklētu lelles. Tāpat, skatoties uz lielo māsu, viņš izmēģina mammas augstpapēžu kurpes, un es redzu, ka galvenais mērķis ir pārbaudīt sevi un savu līdzsvara izjūtu, nevis spēlēt dāmas. Savai meitai borēju, ka nav tādas meiteņu un puiku krāsas, stāstu, ka rozā vēl pērnā gadsimta sākumā bija vīriešu krāsa un ka daudz kas šajā dzīvē ir cilvēku izdomāts. Tas arī piereizes atbildot nākamajam komentētājam Jurim: šis ir stāsts par MĀKSLĪGĀM konstrukcijām, ko iemontējam savos bērnos. Joprojām nesaprotu, kāpēc zēnu apģērbā ir tik daudz agresivitātes un tehnikas (roboti, dinozauri, mašīnas, spaidermeni), kamēr meitenes ir maigas un pūkainas kā zaķīši, kaķīši un lentītas uz viņu džemperīšiem. Manai meitai ļoti patika moči, un tādu kreklu viņa arī dabūja!

Vēlētos jautāt raidījuma veidotājiem un dalībniekiem:
- kāds mērķis ir šādai audzināšanai?
- vai jūs paši savās ģimenēs gribētu lai jūsu "otrā pusīte" no rīta mostoties nevarētu izšķirties, kas tad viņi šodien būs?
- no kurienes tad mums radīsies bērni?
P.S. Lūdzu neuztvert manus jautājumus līdz vienkārši: vīriešu un sieviešu darbiem, profesiju izvēlei vai ģērbšanās stilam. Mēs visi nākam no savas bērnības un tikai mūsu pašu rokās ir savaldīt to pārdzīvojumu, ko iespējams, esam piedzīvojuši no vardarbīga tēva, vai histēriskas mātes. Audziniet savus bērnus mīlestībā un nesekojiet viltus praviešiem, padarot bērnus par ķīlniekiem! Mums katram šajā pasaulē ir sava vieta!