"Zināšanu un informācijas apjoms, kā būtu vēlamāk izturēties pret bērnu, vai kā nav vēlams un kādas ir sekas, informācijas ir kļuvusi ārkārtīgi pieejama. Bet grūti ir mainīt ieradumus un modeļus, ko esam pārmantojuši burtiski ķermeniski un ikdienas ieradumos," norāda centra "Dardedze" pārstāve Anda Avena.

Labdarības maratons "Dod pieci" šogad aktualizē tēmu par vardarbību ģimenē gan starp pieaugušajiem, gan pret bērniem. Ģimenes studijā šoreiz vairāk runājam par emocionālo vardarbību pret bērnu.

Anda Avena atzīst, ka sabiedrībā pārmaiņas notiek lēni, tajā, kā mēs attiecamies viens pret otru ģimenē bieži vadāmies pēc modeļiem, kas mums ir iemācīti. Mēs tos pārmantojam. Tapat starp zināšanām un prasmēm tās pielietot ir liela atšķirība, to arī apliecina fakts, ka tolerance pret vardarbību Latvijā arvien augsta.

"Šobrīd sabiedrībā informēšana par vardarbību kļuvusi produktīvāka, jo saruna notiek vienkāršākā veidā. Ja mēs cilvēkiem sakām, tas ir vardarbīgs, tu esi vardarbīgs, mēs veicinām to, kā cilvēks to neattiecina uz sevi un norobežojas. Beidziet, es taču nerauju savam bērna galvu nost, es tagad būšu vardarbīgs! Tas savā ziņā baida sabiedrību,

ja par daudz baida sabiedrību, tā neattiecina šo lietu uz sevi," vērtē klīniskā psiholoģe un ģimenes terapeite Baiba Martinsone.

Viņa atzīst, ka definēt emocionālo vardarbību ir grūti.

"Te vairāk ir runa par kopējo kultūru sabiedrībā, ko uzskatām par pieļaujamu un normālu bērnu audzināšanu vai disciplinēšanas veidiem un ko nē. Tā nav tikai ģimenes vide, bet arī skolas vide," uzskata Baiba Martinsone.

Psiholoģe norāda, ka ausgto vardarbības līmeni Latvijas skolās var zināmā mērā saistīt ar to, ka skolā ir daudz stresa gan skolēniem, gan pašiem pedagogiem, tas padara situāciju hroniski nelabvēlīgu.

"Ģimenē tieši tāpat. Mēs varam teikt, ka emocionālā vardarbība ir bērna aizskaršana ar vārdiem, ignorēšana, ka bērns tiek turēts spriedzē. Vecāki to var darīt apzināti, bet vecāki to var darīt neapzināti, to var darīt arī mīlot savu bērnu," atzīst Baiba Martisone.

Anda Avena mudina vecākus, vērtējot savu izturēšanos pret bērnu, uzdot sev trīs jautājumus:

  • vai izturēšanās pret bērnu ceļ vai pazemina viņa pašapziņu;
  • vai mēs stiprinām mūsu savstarpējās attiecības, mūsu uzticēšanos ar bērnu, vai arī kaut kāda konkrēta izturēšanas iedzen baiļu ķīli starp mums un mēs attālināmies viens no otra;
  • vai tas, ko mēs šobrīd darām, palīdz apgūt vēlamo uzvedību vai prasmi, ko varbūt viņam pārmetam, vai bērns stiprina savas prasmes darīt labāk.

Audžumamma un bloga “Manas debesis” autore Elīna Bataraga atklāti raksturo savu bērnības pieredzi raidījumā aplūkotās tēmas kontekstā.