Eņģeļu bērnu mēnesis. Svarīgi ir ļaut sērot par grūtniecības laikā zaudētu bērniņu

Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Oktobris ir Eņģeļu bērnu mēnesis. Ģimenes studijā stāsti par bērniem, kas zaudēti grūtniecības laikā, par vecāku sāpēm un sabiedrības attieksmei pret to.

"Svarīgi ir ļaut vecākiem izvēlēties, vai viņi vēlas redzēt mazuli, vai arī tas ir par grūtu un piedāvāt un aicināt šo iespēju izmantot pēc laika. Tas ir liels zaudējums. Tā ir krīze. Tā ir jāspēj pārvarēt. Atvadas un sēras ir jāpadara reālas, tas ir daudz vieglāk, ja šo mazo cilvēkbērnu vecāki redz, atvadās, varbūt domās vai skaļi pasaka tās lietas, kas bērniņam ir domātas. Tas palīdz sāpēs izdzīvot un pārdzīvot, un turpināt dzīvot tālāk. Šo notikumu nevar padarīt par nebijušu," atzīst ginekoloģe, dzemdību speciāliste Latvijas Dzemdību speciālistu un ginekologu asociācijas prezidente Vija Veisa.

Viņa arī min, ka arī mediķiem tas ir liels izaicinājums būt kopā un blakus cilvēkiem šādā krīzes situācijā.

Ģimenes studijā uzklausām atklātu mammas pieredzes stāstu, kur bērniņu zaudējusi šajā vasarā. Pieredzē dalās arī atbalsta grupu vadītāja sērojošiem vecākiem Ginta Bula un Facebook grupas “Eņģeļu bērni” izveidotāja Aleksandra Skobeļeva.

"Vistrakākais ir tas, ka cilvēki apkārt nesaprot. Apgalvojumi un padomi, vai tev jau ir, vai būs vēl, vai labāk lai nav, jo būs slims. Tajā brīdī, kad esi zaudējis, tu jau viņu gaidīji, tas rozā sapnis par skaisto nākotni ir sabiris putekļos un reizē saplosījis arī tavu sirdi, katra vecāka sirdi," atzīst Ginta Bula.

"Visgrūtākais ir tas, ka sākumā  tas atbalsts, kas ir no mediķiem, arī tuviniekiem, vecāki viens otram, bet sērošana ir liels un garš process. Tas ir sāpīgs process. Viens gads ir tikai pats sākums," turpina Ginta Bula.

Viņa arī bilst, sabiedrības attieksme ir ļoti grūta lieta.

"Apkārtējie nogurst no sāpēm, vai kā viena mammīte teica, neviens jau to bērniņu nav redzējis. Apkārtējie vēlētos, lai viņa atkal kļūst par normālu cilvēku. Ko darīt, vai runāt par to? Mēs kļūstam neērtas, tāpēc, ka tev sāp un tu par to gribi runāt. Viena no lietām - katram ir savs asaru trauks, tas ir noteikti. Divu vienādu sērošanu nav. Otrs - kāds grib runāt un grib runāt vēl un vēl, ir jāizrunā. Ir jāizrunā detaļās, sīkumos.

Tāpēc, ka tajā brīdī, kad tev tās rokas vai klēpis ir tukšs, tev paliek svarīgas tās mazās lietas, ko tev ir, ko atcerēties. Ar to mazo bērniņu, kurš pie tevis ir atnācis, bet grūtniecības laikā aizgājis, īstu kopīgu atmiņu, kā tās atmiņas, kas ir grūtniecība, gaidības un gaidīšana, nav," stāsta Ginta Bula.

Stāstot par atbalstu sievietēm, kas grūtniecības laikā zaudējušas bērniņu, viņa norāda, ka ne vienmēr ģimene spēj atbalstīt. Tāpēc tiem, kas neziņā prasa, ko darīt, kā palīdzēt Ginta Bula atbild: "Ja tu pateiksi, ka tev ir vienkārši žēl, ka tā ir noticis, ja tu pateiksi, zvanui man vienalga, kad tev vajag parunāt, es tevi uzklausīšu, tas jau ir jau miljons, ko varat iedot cilvēkam, kurš ir tādā situācijā."