“Mūsdienu cilvēks labklājības sabiedrībā dažādu tehnikas iespēju rezultātā, sociālo pārmaiņu rezultātā sāk zaudēt vitāli nepieciešamas prasmes, lai varētu veikt elementāras sociālas darbības,” raidījumā Ģimenes studija jēdzienu funkcionālais analfabētisms skaidro Zanda Rubene.

Grūtības iemācīties sašņorēt kurpes, nevēlēšanās rakstīt ar roku vai rēķināt galvā - tās ir tikai dažas prasmes, kas vairs nav saistošas bērniem, kuri aug digitālo tehnoloģiju laikā. Saruna par funkcionālo analfabētismu Ģimenes studijā kopā ar Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesori Zandu Rubeni un Rīgas Angļu ģimnāzijas direktori Maiju Kokari.

Viens funkcionālā analfabētisma tēmu loks ir saistīts ar tehnoloģijā un ikdienas dzīves digitalizāciju. Zūd prasmes kontaktēties ar cilvēkiem. Otrs tēmu loks ir saistīts ar bērncentrēto sabiedrību – bērns un viņa vajadzības ir centrā un dažādi procesi tiek virzīti bērna interešu apmierināšanai. Tas nav slikti, bet te var rasties “blaknes” - viena no tā ir pāraprūpe. Bērni nedrīkst darīt, viņiem neļauj darīt, ar laiku viņi negrib to darīt. Ja pieaugušie dara visu bērna vietā, situācija, kad pieaugušā nav blakus, bērns kļūst rīcības nespējīgs.

"Sociālās zinātnes runā par šo tendenci, jo funkcionālais analfabētisms var padarīt cilvēku un it sevišķi bērnu nevarīgu," skaidro Zanda Rubene. Cilvēks kļūst neprasmīgāks ikdienas dzīves situācijas, psihologi to dēvē par iemācīto nevarību.

Funkcionālo analfabētismu neattiecina tikai uz bērniem. Tas skar arī citas paaudzes. Pārmaiņas sabiedrībā rada nepieciešamību pēc jaunām prasmēm un cilvēkiem vēl šo prasmju nav, piemēram, seniori, kam grūtības darboties internetbankā un ar bankomātu.