Ģimenes studijā iepazīsimies ar trīs bērnu mammu, grāmatas “Laika jautājums” autori Andritu Grīnbergu, kā arī viņas vīru Kasparu un bērniem - Patriku, Regnāru un Jasmīnu.

Andrita ir pedagoģijas doktorante, kas šobrīd aktīvās darba gaitas un intereses zinātnē nomainījusi pret mammas pienākumu pildīšanu un “baudīšanu” – meitai tikai maija beigās apritēs gadiņš. Līdztekus tam viņa lasa lekcijas par sievišķību, kā arī 12 gadu gaitā kopā ar pārējo ģimenes "komandu" un, sadarbojoties ar ārstiem Latvijā un Zviedrijā, panākusi labāko iespējamo veselības aprūpi un dzīves kvalitāti vecākajam dēlam Patrikam, kuram kopš dzimšanas nepieciešama īpaša aprūpe un katru nakti – pieslēgums portatīvajam elpināšanas aparātam.

Patriks, Regnārs un Jasmīna

"Regnārs ir lielākais viesulis mājās," raksturo Kaspars. "Ar viņu vajag daudz nodarboties."

Bet mazā Jasmīna - kā jau katrs bēbis katru dienu pārsteidz ar kaut ko jaunu. Tētis "liek likmes totalizatorā", ka līdz pirmajai dzimšanas diena - 30. maijā - meita sāks staigāt.

Domājot par šo laiku, Kaspars atzīst: "Es ļoti mīlu savus bērnus, bet nebiju pieradis tik daudz laika ar viņiem pavadīt, prasa daudz uzmanības. Bet esam to atrisinājuši."

Andrita atklāj, ka Jasmīna atšķirībā no pārējiem bērniem saka zilbes ar te-ta, bet ne ma-ma nav. "Kaspara bērnu kopšanas atvaļinājums atmaksājies ar uzviju," smej Andrita.

Andritas vecākajam dēlam Patrikam ir 12 gadi un viņš mācās 5.klasē, spēlē arī klavieres un piedalās folkloras kopā "Knipati". Patriks ir bērns ar īpašām vajadzībām. Un tas arī nosaka to, ka šajā pandēmijas laikā ģimene piesargājas mazliet vairāk.

Patrikam katru reizi, ejot gulēt, ir jāpieslēdz elpināšanas aparāts. Un par to, lai Patrikam būtu savs mobilais elpināšanas aparāts ir īpašs stāsts. 

Andrita vērtē, ka tas, ko izcīnījusi Patrikam, bija pašai personības revolūcija. Viņš ir lielais skolotājs pašai. Viņa atklāj, ka gaidību laikā nekas neliecināja, ka kaut kas var būt citādi. Kad Patriks piedzima, vecmāte pamanīja, ka kaut kas nav īsti, viņu pielika pie elpošanas aparāta. Sākās neziņas pilns ceļš un ārstu meklējumi, kas bērnam kaiš.

Andrita ir pateicīga visiem mediķiem, kas izdarīja vairāk, nekā ikdiena prasa, lai saprastu šo reto saslimšanu.

Kas lika nepadoties?

"Tas personības īpašību kopums, mammas neatlaidība, ka jāizdara maksimums. Svarīga valodu zināšanas, komunikācijas prasmes, kaut vai, lai piezvanītu ārstam uz Zviedriju. Patrika tēta un vecvecāku milzīgais atbalsts ļoti būtisks, milzīga, spēcīga aizmugure. Nebija jautājumu vai un kāpēc, ej un dari maksimālo," norāda Andrita.

Viņa arī bilst, ka nepatīk žēlošana vai apbrīnošana, tāpēc arī daudziem nestāsta par šo savu dzīves daļu.

Svarīgs bijis arī saņemtais stiprinājums no ārpuses laikā, kad bijis daudz neziņas. Tas devis ticību, cerību un spēku iet uz priekšu.