Ģimenes studija virtuāli dodas ciemos pie Pavlovsku ģimenes, taču šādam formātam šoreiz ir attaisnojums, jo šoreiz raidījuma viesi atrodas katrs pie sava datora trīs dažādās pilsētās divos dažādos kontinentos.

Tētis un vīrs Valdis Pavlovskis ir režisors, dziesmu tekstu autors, dramaturgs, pasākumu producents un pasniedzējs augstskolā, viņa sieva un divumeitu mamma Diāna vada Jelgavas dzimtsarakstu nodaļu. Pavlovsku vecākā meita Elizabete jau pusaudža gados paziņojusi, ka vēlas citiem bērniem un jauniešiem mācīt pazīt un mīlēt kultūru, vairākus gadus strādājusi skolā, ir pedagoģe un organizatore pēc aicinājuma, bet tagad vada Imanta Ziedoņa fonda „Viegli” iniciatīvu „Ziedoņa klase”. Savukārt  jaunākās – Emīlijas – stāstu, iespējams, jau esat dzirdējuši. Viņa, pavasarī pabeigusi Rīgas Doma kora skolas Mūziklu nodaļu, izloloja sapni par tālākām studijām Manhetenas mūzikas skolā Ņujorkā, tad šajā skolā, izturot milzīgu konkursu, ne tikai iestājās, bet arī saņēma dāsnustipendiju. Taču puse mācību maksas un dzīvošana šai metropolē jeb 25 tūkstoši dolāru tikai pirmajam mācību gadam vien bija jārod pašiem. Tad sākās viņu visu kopīgais darbs kopīgā mērķa vārdā – Emīlijai jātiek uz Brodveju.

Jau kopš augusta beigām viņa ir tur, arī ierakstam pievienojas no todien saulainas Ņujorkas, kad pavērš datora kameru sānis, redzam stiklotu sienu ar skatu uz debesskrāpjiem. Saruna iesākas ar to, kā Emīlijai iet šobrīd un kāds tad tālais sapnis izskatās tuvplānā? Bet kopumā šis stāsts ir par ģimenes spēku un to, kā veidojas tās ciešās saites, ko nopietni izaicinājumi un attālums tikai nostiprina.

"Neticas, ka esmu tur, kur esmu," atzīst Emīlija, kura sarunā piedalās no Ņujorkas. Bet mācības ir intensīvas, viņa daudz jau ir iemācījusies un arī vēl var iemācīties.

Tētis Valdis atklāj, ka redzējuši eksāmena koncertu ar interneta starpniecību un ir gandarīti par meitas sniegumu un apgūto.

Emīlija neslēpj, ka ir darbaholiķe un ir jāpiespiežas iziet arī ārā, un tad beidzot redz, ka tiešām ir Ņujorkā.

"Grūti pierast pie citas mentalitātes cilvēkiem. Latvieši ir vai nu tieši un atklāti, vai klusē. Šeit ir otrādi – cilvēks ļoti ekstraverti un bieži paliek virspusēji. Kad latvietim jautā, kā tev iet, mēs gaidām pēdējās nedēļas apskatu, šeit tas ir vienkārši – sveiks, kā tev iet, un kamēr tu domā atbildi, viņš jau kvartālu tālāk," bilst Emīlija. "Es tajā redzu arī kaut kādu pozitīvo pusi, jo mums, latviešiem, ir problēmas ar skepticismu."

Elizabete pēc vidusskolas devās mācīties uz Kultūras akadēmiju, bet arī saglabāja saikni ar bijušo skolu. Kad mācījusies 3. kursā, tagadējā direktora vietniece aicinājusi nākt strādāt uz skolu. Vēlāk kopā ar kolēģi sākušas projektu "Zemgales laiks Ziedonim". Viņas darbu pamanīja un viņu uzrunājuši fonda "Viegli" pārstāvji, aicinot nākt talkā īstenot tobrīd jauno projektu - "Ziedoņa klase". Elizabete atstāja darbu skolā un ļāvās izaicinājumam. Sākot neviens nenojauta, cik tas būs jaudīgi un interesanti, bet tagad Elizabete viena varētu visu intervijas laiku stāstīt par projekta attīstību, par jauniešiem, par lasīšanu.

Valdis atklāj, ka Elizabete ir Pavlovsku dzimtas tradīciju turētāja. Piemēram, Lieldienās visi tiekas viņu ģimenē, ja Covid dēļ to nevarēja, Lieldienu spēles un svinēšana notika zoom. To organizē Elizabete.

"Viņš ir stāstnieks, man patīk klausīties," tā abu satikšanos sarunas gaitā raksturo Diāna. Valdis bilst vienkāršāk – pierunāja pilnas ausis.

Valdis atzīst, ka paši ir aktīvi, bet abu prieks ir bērni, lepojas par viņu sasniegto. Valdis arī atzīst, ka nav varējis iedomāties, ka Elizabete uzņems tādu spurtu savā darbā, ka izdosies savākt naudu, lai Emīlija aizbrauktu mācīties. 

"Kad mēs kopīgiem spēkiem to izdarījām, tad pēc labdarības koncerta nāca cilvēki klāt un teica – jūs esat ļoti stipra ģimene, ja varat tā viens otram palīdzēt. Mēs nevaram sadalīt, kurš vairāk palīdzēja, mēs bijām kopīga komanda, mēs kopā dzīvojām tajā iekšā, ja viens nevelk, otrs palīdz," stāsta Valdis.

Diāna atzīst, ka atbalstījusi meitas vēlmi mācīties, lai arī tas bija, ir un arī vēl būs ļoti grūti un sarežģīti. Viņa arī neslēpj, ka ģimenē visi ir "viegli uzliesmojoši" un "skārienjūtīgi".

Diāna arī smej, ja būtu zinājusi, ka sanāk tik forši bērni, noteikti pie diviem nebūtu apstājusies. Bet uz jautājumu, kā tev iet, tagad atbild, ka ir sprāgst aiz lepnības par savām meitām un arī par savu Trīju Zvaigžņu ordeņa virsnieku. Un smej, ka ir pievienotā vērtība šai trijotnei, kuru ļoti mīl.

Ārpus raidījumu ierobežojošajiem laika limitiem vēl paliek tas, cik kaismīgi Pavlovski diskutē par kopīgi redzētajām teātra izrādēm un stāsts par ģimenes Ziemassvētku tradīcijām. Un, lai arī mamma un māsa joko, ka Emīliju tuvākajos gados Latvijā redzēt nevēlas, izrādās, studentam brīvlaikā uzturēties Manhetenas kopmītnēs ir dārgāk, nekā atlidot no Ņujorkas uz Latviju. Tā nu uz svētkiem viņi atkal būs visi kopā, Emīlija, savējo atbalstīta, iespējams, sniegs arī kādu koncertu, lai vāktu līdzekļus neatlaidīgajai virzībai uz savu mērķi.