Ciemojamies Liepājā pie Gineišu ģimenes, kurā aug trīs meitas. Par Meldras un Mārtiņa Gineišu izaicinājumu, trīs gadu laikā kļūstot par trīs bērnu vecākiem, saruna Ģimenes studijā. Bet pirms gada adoptētā Anna vērtē, kāda ir viņas jauniegūtā ģimene.

Viesus sagaida viens no ģimenes kaķiem – Mimi –, ar viņu iepazīstina divus gadus vecā Meldras un Mārtiņa meitiņa Ēvisa. Gineišu ģimenē lolo arī deviņgadīgo Annu un Mari, kurai nav pat gadiņš. Šoreiz stāsts ne tikai par Liepāju, kā brīnišķīgu vietu, kur dzīvot trīs bērnu ģimenei, stāsts arī par lieliem projektiem un to, kā izaudzināt bērnus par labiem cilvēkiem un saglabāt savstarpējo cieņu ikdienas rutīnā.

Mārtiņš ar Meldru iepazinušies studiju laikā Liepājas Universitātē, abiem aktīvi darbojoties studentu pašpārvaldē. Studiju laiks abiem bijis kolorīts, notikumiem un pieredzi bagāts, Mārtiņš smej, ka Meldra ir viņa studiju laika profesionālā draudzene.

Šobrīd abi turpina organizēt un veidot dažādus pasākumus, iedvesmojošas, paceļošas un pašizvērtējoša konferences, piemēram, radošo industriju konferenci, nākotnes izaicinājumu konference "Cilvēkfaktors". Aprīļa beigās Liepājā norisināsies konference "Sports var", bet Cēsīs gaidāma mammu un tētu konference "Vecāku revolūcija".

Trīs meitas Gineišu ģimenē ienāca trīs gadu laikā

“Par adopciju sen sākām domāt, ka gribētu, varētu, līdz darīšanai kāds laiciņš pagāja, bija klikšķis, ka ejam un rīkojamies. Tad mēs satikām Annu,” atklāj Meldra.

“Formulas ātrumā jauna pieredze, kas ātri jāapgūst gan ar lielu meitu, jo Anna ir adoptēta, viņa pievienojās astoņu gadu vecumā. Atskatoties liekas, ka esam desmit gadus dzīvojuši. Gaidījām bērnus, kad viņi varētu parādīties, likās, ka divi varētu būt optimālais, bet trīs ir ļoti optimāli.” atklāj Mārtiņš. “Process bijis pašiem audzinošs, adopcijas gadījumā paši daudz uzzinājām gan formāli, gan ar pieredzi. Viss tā salicies, tas ir mūsu ceļš, kādu ejam. Daudzus aizspriedumus draugiem un vecākiem esam lauzuši par to, cik tas ir sarežģīti vai grūti. Protams, ir izaicinājumi, ja ģimenē ir adoptēts bērns. Katram vecumam arī savas intereses.”

“Vecāki ir jauki, labsirdīgi, jokojas un smejas. Te tāda interesanta māja ar divām māsām. Inčīgi," vērtē Anna

un stāsta, ar Ēvisu mēdz strīdēties par mantām, bet ar mazo māsu Mari labi satiek. Reizēm viņa palīdz pieskatīt māsas, bet reizēm arī tas neizdodas un tad vecāki mēdz sabēdāties un padusmojas.

Meldra atzīst, ka ikdienā neiztiek bez ķīviņiem un kašķiem, milzīga māksla ir neielaist to tālāk, tāpēc Gineiši rīko ģimenes sapulces, lai izrunātos.

Annai ir savi pienākumi un darbiņi ģimenē, bet ir arī darbiņi, kas iekļaujas “pozitīvās motivācijas programmā”, kur par katru veikumu var nopelnīt 10 centus. Nedēļas beigās tas summējas, un Annai tā ir arī pieredze, iepazīstot darbības ar naudu, kas iepriekš viņai bijusi sveša. Tāpat Anna iepazīst pieredzi, kas saistīta ar ēdiena gatavošanu, piemēram, reizēm svētdienas kopā tēti gatavo soļanku.

Meldra atklāj, ka ģimenē mēdz svinēt arī mazās uzvaras – labi, ka esi to padarījis, lai arī varbūt rezultāti nav tik augsti.

Tāpat abi atzīst, ka svarīgs ir laiks, ko paši velta sev. Tiesa, kopš ģimenē ienākusi Mare, ir mazāk laika randiņiem divatā. Meldra uzskata, ka šī brīža maratonu palīdz izturēt iepriekš uzkrātais, tas, ka pirms tam pietiekami ilgu laiku bijuši divatā, bijuši pietiekami viens otram, lai būtu skaistas atmiņas, kur veldzēties.