Dienu pirms Līgo vakara Ģimenes studijā runājam par to, kā šajās svinībās lieliem un maziem rotāties un greznoties. Kāds ir mūsdienīgs tautastērps, cik lielā mērā tas atšķiras no autentiskā tērpa un kā tas top; kādus kroņus un vainagus pīt un likt galvā Jāņos. Padomus sniedz zāļu sieva Līga Reitere, tautas tērpu centra "Senā klēts" māksliniece, tautas tērpu eksperte Ziedīte Muze un Latgales Etnogrāfiskās vēstniecības vadītāja Iveta Seimanova.

Ziedīte Muze atzīst, ka jāizvērtē, kur šos svētkus svin, ja ģimenes lokā līgojam pie ugunskura ezermalā, nav vajadzīgs pilns tautastērps. Arī cilvēki nejutīsies ērti ar villainēm un lielām saktām. Ja ir Jāņa tēvs un Jāņa māte un pie viņiem nāk viesu, ir jāpiedomā, kā izskatīties.

Raidījuma viešņas neiebilst pret tērpa mūsdienīgošanu, jo uzvelkot tautastērpu, ir jājūtas priecīgiem un laimīgiem. Tērpā pošamies, kā būs, ja būs jāvelk tērps, kurā nejūtamies labi.

Līga Reitere norāda, ka stilizēts tērps dod vairāk brīvības, tautas tērps uzliek atbildību. Lai Jāņos piedzīvotu saskaņas burvību ar dabu, ir jābūt brīvākam, nevis sažņaugtam un pareizi ieturētam, bet kad ir palaists vaļā kāds standarts, kāds rāmis, kāds pienākuma ierobežojums.

"Būtu labi, ka cilvēki aizdomātos, kā rādīt mūsdienām piemērotu, savai dzīvei piemērotu tērpu. Nevis ģērbties vakardien svarīgajā tērpā. Es ņemu no vakardienas vissvarīgākās vērtības savai dzīvei un ar to eju uz rītdienu. Un mani bērni un mazbērni uz mani lūkojas un pieņem savu lēmumu," vērtē Līga Reitere.

Iveta Seimanova bilst, ka varbūt šie ir svētki, kad pie linu kleitas uzsien rakstainu jostu un iet dabā.

"Varbūt uzvilks baltu T-kreklu ar uzrakstu "Latvietis", un tā būs piederības sajūta," par pusaudžiem un pošanos svētkiem atzīst Iveta Seimanova.