Baiba un Dzintars Kauliņi sešus gadus dzīvoja Briselē, bet tagad viņu un arī viņu trīs bērnu – Gustava, Ramonas un Alberta – ikdiena rit Skrīveros. Lēmumu atgriezties Baiba Kauliņa raksturo kā iekšēju nepieciešamību.

Atgriešanās – ar sirdi pieņemts lēmums

“Mēs gribējām atgriezties Latvijā, un tā ir mūsu vieta. Tas ir galvenais, kāpēc mēs šeit esam. Daudzus izbrīna šāda atbilde, bet mēs to esam caur sirdi sajutuši,” sarunā Latvijas Radio raidījumā “Ģimenes studija” atzīst Baiba.

Viņa stāsta, ka labi apzinājušies, ka Briselē ir uz laiku, turklāt tas enerģijas daudzums, ko saņem Latvijā ir cits, nekā Beļģijā, pat, ja tā ir labklājības zeme.

“Sajutām, ka Latvijas daba un vide mums ir tuvāka, pat ja tas nozīmēs ienākumu kritumu uz kādu laiciņu,” stāsta Baiba.

“Tas, ka mēs varam dzīvot šeit, nozīmē, ka man var būt darbnīciņa, varam rušināties, stādīt kokus, bērni var iet ārā šūpoties, paši doties uz skolu un un dārziņu,” gandarīts Dzintars.

“Mums ir kur izstiept rokas, tas vienmēr ir līdzsvars starp ieguvumiem un zaudējumiem.”

Dzintara ikdiena rit Rīgā, darbā ministrijā, ģimenes ikdienā – vairāk Skrīveros, kur Gustavs mācās skolā un Ramona apmeklē bērnudārzu, nepilnus divus gadus vecais Alberts ir kopā ar mammu mājās. Ikdienas maršrutā ir iekļauta arī Koknese un Aizkraukle, kur bērni apmeklē pulciņus.

Dzintars arī stāsta, ka izvēli par labu dzīvei Skrīveros noteikuši arī ekonomiskie apsvērumi – trīs bērnu ģimenei īrēt Rīgā dzīvokli būtu daudz dārgāk.

Piecgadnieces vēlējums Latvijai - nestrīdēties ar gadalaikiem

Svētku nedēļā mudināti aizdomāties par patriotisma sajūtu, Baiba piemin savu izvēli atgriezties Latvijā, bet Dzintars aicina izvērtēt vēl daudzus citus jautājumus.

“Es nemēģinātu piešķirt sarežģītus un daudzšķautņainus jēdzienus. Tas ir grūti izvērtējams, bet ikviens var uzdot sev jautājumus, un tad var iegūt vienkāršākas atbildes,” analizē Dzintars. “Vai mēs paši vēlamies noteikt noteikumus, pēc kuriem dzīvojam, vērtības, kuras mums svarīgas. Vai vēlamies justies brīvi un nejusties lieki. Ja uzdodam šādus jautājumus, kas būtu ietverami patriotisma jēdziena konceptā, šīs atbildes daļēji rod atbildi uz sākotnējo jautajumu.”

Savu domu viņš turpina arī vēlējumā Latvijai dzimšanas dienā, norādot, ka svarīgi ir saprast, ko mēs darām kopā.

“Patriotisma sajūta ir mūsu sajūtā, kāpēc mēs atgriezāmies,” uzskata Baiba. “Draugiem mēdzu stāstīt – sajūta ir tāda, kādu laiciņu dzīvo, it kā viss ir labi, bet kaut kas nav līdz galam...

Tad atbrauc uz Latviju, izkāp no lidmašīnas, ievelc gaisu un ir sajūta, ka esi kā telefons, kas pielikts pie vada un viņš sāk lādēties. Latvijas laikā uzlādējies ar savu sajūtu un enerģiju, ka te ir tava vieta un mājas.”

Baibas vēlējums ir ļaut cilvēkiem pašiem apzināties, ka paši esam tā Latvija, pašiem caur savu dzīvi izdzīvot izmaiņas, ko vēlas apkārtnē un neprasīt no citiem to, ko neei gatavs izdzīvot pats.

Piecgadniece Ramona Latvijai dzimšanas dienā vēl neslimot un nestrīdēties ar gadalaikiem, bet astoņus gadus vecais Gustavs vēl veiksmi un lai nebūtu problēmu.