Kliegšana ir pietiekami populāra pieredze un daudz populārāka, nekā gribētos par to domāt un nekā gribētos publiskajā telpā to atzīst. Lielākoties pieaugušais īsti nejūtas ne lepns, ne priecīgs par savu kliegšanu, raidījumā Ģimenes studija atzīst klīniskā psiholoģe Kristīne Balode.

Kliegšana ir viens no emocionālās vardarbības veidiem. Vai iespējams sevī izmainīt šādu reakciju un iemācīties mierīgi runāt ar partneri un bērniem?

Kristīne Balode šim tematam pievērsusies konferencē "Vecāku revolūcija". Viņa norāda, ka tematu izvēlējusies akcentēt, jo viena no ievērojamākām vainas apziņām koncentrējas ap kliegšanu uz sev tuviem cilvēkiem, nespēju emocionāli sevi vadīt, atdalīt uzvedību, ko saredzam kā vēlamu un labvēlīgu no tā, kā mēs jūtamies.

"Tas, ko rādām uz āru šajā jautājumā ne vienmēr būs tas, ar ko saskaramies ģimenē iekšienē," atzīst Kristīne Balode.

"Bieži kliegšana nozīmē, ka esam palikuši bez resursiem, bez atbalsta, netiekam ārā no apburtā loka. Ar apņemšanos vien – es nekliegšu, nekas nebūs darīts."

Iemesli, kāpēc vecāki kliedz uz savu bērnu, ir vairāki, norāda speciāliste, populārākie no tiem ir trīs: 

  • Ir mainījusies bērnu audzināšanas kultūras. Vēl iepriekšējām paaudzēm sods un iebiedēšana, cieņas un respekta pieprasīšana nevis likumsakarīgā veidā to radīšana bija savā ziņā populārā pieredze. Mūsdienās, ņemot vērā bērna psiholoģiju un visu, ko saprotam par bērna attīstību, ir mainījušies arī priekšstati par audzināšanas metodēm.
  • Bieži brīžos, kad nevaram izvēlēties taktikas, kas būtu produktīvākas un harmoniskākas, un saudzīgākas, mēs paši atrodamies ievainojamā stāvoklī. Tas, ka esam pieaugušiem, nenozīmē, ka nepārdzīvojam, nesaskaramies ar saviem limitiem, ka nejūtamies noguruši, bezpalīdzīgi, nobijušies. Tas liedz pieeju saviem resursiem kaut kādā produktīvā un vēlamā veidā.
  • Būtisks iemesls ir neprasme atdalīt rīcību no jūtām. Tas nozīmē, ka brīdi, kad stāvu un kliedzu, vai apzinos, kā jūtos, un vai spēju jūtas vārdiski definēt sev un otram cilvēkam un neļaut tām ietekmēt savu rīcību. Runa ir par apzinātību un emocionālo inteliģenci, kas ir salīdzinoši jauna prasme, kas vēl nebūs nodota mantojumā.

"Jo mēs klaigājošāki esam, jo bērnus pieradinām pie klaigāšanas un bīstamos brīžos, kad spalgā balss varētu bērnu pasargāt, viņš uz to pat nereaģē, jo tā ir palikusi kā dabiska asociācija un neliecina, ka par mani rūpējas, bet drīzāk, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, es kaut kādā veidā traucēju. Tāpēc bērni pārstāj pieaugušos dzirdēt, lai saudzētu sevi," uzskata Kristīne Briede.

Pirmsskolas “Patnis” audzinātāja Baiba Satori dalās pieredzē, kādas bijušas viņas sajūtas, kad bērnībā uz viņu klieguši. Viņa atceras savas sajūtas, tas bijis iekšējs sastingums, un tāpēc pati savā dzīvē nevēlas radīt neko tādu vairāk, ne ģimenē, ne darbā.

"Satiekoties ar bērniem, mēģinu sevi kontrolēt, savas reakcijas kontrolēt, kliegšana nekādu labumu nedod," norāda Baiba Satori.

Kristīne Balode ir pārliecināta, ka vecākiem kopā ar bērniem ir jāmācās būt konstruktīvākiem un spējīgākiem vadīt emocijas, komunikācijas ziņā produktīvākiem.