Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.
Līdz ar jauna gada iesākumu klāt arī jauns mācību semestris. Ko darīt, ja bērns skaļi paziņo: "Man nepatīk iet uz skolu!" Vai tas dažādos vecuma posmos ir normāli? Kāpēc pirmklasnieki gandrīz vienmēr skrien uz skolu palēkdamies, bet diezgan drīz tā sajūsma noplok?
Vai mūsdienu pedagoģija un arī vecāki alojas, cerot, ka izdosies visu mācību procesu organizēt tā, lai tas ir "interesants" un to virza skolēni un viņu aizrautība? Vai tieši pusaudzim ir dabiski nevēlēties iet uz skolu, kurnēt par mācību uzliktajiem pienākumiem? Kā uz to jāreaģē vecākiem? Vai tā vienmēr būs zināmā mērā cīņa starp bērnu un pieaugušajiem, vecākiem un pedagogiem? Un kas šādās situācijās ir bīstami signāli?
Ģimenes studijā diskutē Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas direktors Oskars Kaulēns, psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite Gunita Kleinberga, trīs bērnu māmiņa, izglītībsa pētniece Kristīne Liepiņa un Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas ķīmijas un vides veselības skolotāja, kā arī Alūksnes vidusskolas ķīmijas skolotāja Inese Ločmele.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
LSM.LV / Vecāki un bērni
Komentāri (3)
Pirmkārt tādā nozīmē, ka situācija daudzās skolās ir atšķirīga, nav pamata prasīt , lai skolotāji nodrošinātu pat ne izcilas, bet pat tikai labas stundas. Klases ir pārpildītas - telpas vienkārši ir par mazu skolēnu skaitam, soli - galdi ir vienāda izmēra un attiecīgi skolēniem ir grūti nosēdēt stundā, attiecīgi grupu darbs ar pārvietošanos pa telpu ir stipri apgrūtināts. Ne visiem priekšmetiem ir savi kabineti un attiecīgi macību līdzekļi. Klašu telpas īsajos 5 min starpbrīžos nav izvēdinātas, bērniem ir grūti nosēdēt, viņi regulāri iet uz tualeti. Otrkārt, katrā otrajā stundā ir jārisina problēmas ar iekļaujamajiem bērniem. Un tā kā ir šie 5 min straprbrīži, tad konfliktsituācijas negribot iznāk risināt uz stundu rēķina. Ir skolās sociālie pedagogi, psihologi, bet līdz viņiem ir jātiek un tā ir skolotāja atbildība. Jo atbalsta personāla vienkārši nav.
Skolēni nerunā, ne tikai tāpēc, ka baidās kļūdīties, baidās no klasesbiedru reakcijas, bet visbiežāk tāpēc, ka vienkārši nav iemācījušies. Un te atkal ir daudzi cēloņi. Mana trauma kā skolotājam ir tāda , ka vecāki raksta administrācijai par mani sūdzības, ka esmu uzdevusi mājasdarbus. Skolas administrācijas standarta reakcija ir nākt un kontrolēt manas stundas, kas man vienmēr ir ar savu trauksmi un paškritiku. Tāpēc es necīnos pret vecākiem , es padodos uzreiz, jā labi - uzdodu mācīties mājās pašu minimuma minimumu. Zaudētāji ir skolēni.
Tāpēc tie skolotāji, kuriem ir apstākļi strādāt ar dedzību, kuriem ir radīti šie apstākļi, lai varētu pildīt savu tiešo darbi - tie skolotāji ir vienkārši apskaužami.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X