Man ir bijis un ir vēl aizvien izbaudīt atbalstu, kādu , Irijā dzīvojot un audzinot savu bērnu, sniedz NGO (nevalstiskās organizācijas). Varbūt es ne par radio raidījuma tēmu - drošības spektā- varu teikt, bet gan drīzāk - vecāku izglītošanas un dot to 'pleca sajūtu" -ka neesi viens savā konkrētajā problēm situācijā ar bērnu. Konkrēti: te darbojas nevlastiskās organizācijas, kas tā arī saucas "Parenting support groups" - vecāku atbalsta grupas. Vispirms atnāk mājās speciālists (pedagogs vai sociālais darbinieks), kas novērtē sarunā 1: 1 -kāda vajadzība ir nepieciešama vecakam, tad seko konultācijas mājās, par attiecīgo tēmu, piemēram, par veselīgu robezu nospraušanu 3-gadniekam:-) un pēc šīm individuālajām konsultācijām, kas ir balstītas uz vecāka izteiktajiem tematiem jeb rupju tēmām(interesējošajām, aktualajām), sekopiedavājums ņemt dalību vecāku atbalsta-diskusiju grupās, kas ir ļoti strukturētas: ar ievadsarunu, spēlēm berniem un laiku kopā rotaļāšanos, pēc kā bērni tiek pieskatiti un vecaki var izdiskutēt dienas tēmu. Tiek rikoti arī ta saucamie sociālie braucieni (kas Latvijā ļoti noderētu cilvēkiem ar zemiem ienākumiem vai vientuļajiem vecākiem ar bērniem, manuprat), sadarbībā ar pašvaldību uz dabas apskates vietām vasaras brīvlaikos. Ir arī grupa mammām, kurām pietrūkst laika sev - Ļaiks mammām"....vai nav jauki un atbalstoši?-nevis represīva veidā, nevis post factum kādās situācijās, bet vienkārši-tiek sniegts atbalsts vecakam ikdienā. šīs organizācijas konsultatnatm pateicoties, lasu gramatu 'Incredable years" par tādam tēmām, kā: rotaļa, savas gribas (kā vecāka) neuzstiepšana bērnam, cīņu izvēle ar bērnu (savas, bērna gribas konrontācija), ļaut bērnam vadīt viņa izvēlēto rotaļu utt...kas ceļ viņa pašapziņu, izteles iemaņas bagātina un spēju noteikt-kontrolēt situāciju....-tatad es kā vecāks iegūstu un savlaicīgi piedāvatu palīdzību. Tā taču arī varētu būt -pieskaitīties-pie kolektīvas atbildības, vai ne?:-)

Ivana dzīves stāsts un bērnunamu bērnu dzīves stāsti satriec. Grūti un sāpīgi pat iedomāties ,ne tikai piedzīvot dzīves un sabiedrības skarbumu. Atceroties savas bērnības dienas un pašu 3 bērnu audzināšanu, teikšu godīgi, bija ļoti daudz darbiņu jādara. Kamēr vecāki darbā,bērniem,it sevišķi laukos,bija konkrēts pienākums. Kādi pieskatītāji! Brīvlaisti un piestrostēti. Bērnu nav jāgana. Jāliek pie darba. Drošība bija un ir veiksmes un un audzināšanas spēle. Arī tagad bērnu dārzi ne visur ir. Vecvecāki lielākoties strādā. Gribu mainīt tēmas virsrakstu-kolektīvā bezatbildība un individuālā atbildība. Kolektīvā bezatbildība izpaužas,ka nav valsts obligātas palīdzības un atbalsta ģimenēm ar bērniem un zemiem ienākumiem. NAV! Individuālā atbildība sniedzas tik tālu,lai vecāki nekrīt izmisumā un nav spiesti pamest bērnus novārtā darba dēļ. Ziniet,samazinātos pat sieviešu alkoholisms,ja bērni drošībā un apgādībā.