Nevajag mocīt bērnus kultūras pasākumos, diez vai viņš kļūst par kultūras baudītāju, ja viņa vienīgās bērnības atmiņas par tiem saistīsies ar šausmīgu garlaicību, kur uz viņu nepārtraukti kliedz un kušina, un liek viņam sēdēt mierā, lai arī viņš to nevar izdarīt.

Tajā pašā laikā ir pieaugušo pasākumi, kas bērniem šķiet interesanti un patīk. Jo ātrāk bērnus sāk vest uz kultūras pasākumiem un jo biežāk to dara, jo ātrāk viņš pieņem un iemācās uzvedības normas, kādām jābūt vijoļkoncertā vai oratorijā.

Pirms neilga laika notikusi diskusija „Kuš! Netraucē!” – par kultūras organizāciju atvērtību bērnu auditorijai. Vai kultūras organizācijas Latvijā pietiekami izprot bērnu intereses un vajadzības, vaicāja konferences rīkotāji, norādot, ka bērnu auditorija kultūras pasākumos atšķiras no pieaugušo auditorijas. Viņiem nav naudas, lai nopirktu biļeti. Viņi parasti nevar atnākt vieni paši. Bērni nav tik pacietīgi un nesēž klusu tikai pieklājības pēc. Viņi ir augumā mazāki. Viņi grib darboties. Viņiem rodas daudz jautājumu par to, ko redz un dzird. Viņiem gribas padzerties izrādes vai koncerta laikā. Kādi ir galvenie izaicinājumi bērnu un jauniešu auditorijas iesaistei, ko nozīmē ģimenei ar bērniem doties uz kultūras pasākumu, diskutējam Ģimenes studijā. Raidījuma viešņas Latvijas Kultūras Akadēmijas docente un mamma Ieva Zemīte, biedrības „Ascendum” valdes priekšsēdētāja, mamma Zaiga Pūce, teātra kritiķe Ilze Kļaviņa un 12 gadus vecā Emīlija Hermane, kura aktīvi apmeklē kultūras pasākumus.

Vissvarīgākā ir vecāku pašu sajūta, spēja novērtēt un zināt savu bērnu, tas ir būtiski pirms doties uz kādu pasākumu. Saprast, kas viņam patīk un interesē, cik ilgi spēj nosēdēt un noturēt uzmanību.

Pirmām kārtām, mammai ir jāuzdrīkstas ar bērnu kaut kur doties, un tikai tad var izvērtēt, kā bērns uzvedas.

Situācija atvērtības ziņā no pasākumu piedāvātāju puses ir krietni uzlabojusies, domājot par bērnu auditoriju.