Neņemt vērā to, ka cilvēkam ir lasīšanas grūtības jeb disleksija būtu līdzīgi kā liegt brilles tam, kam ir pavājināta redze. Līdzīgi kā ar redzi, cilvēks var būt pilnīgi akls vai redzēt tikai nedaudz sliktāk, arī lasīšanas grūtībām ir dažādas formas un smaguma pakāpes. Cik daudz cilvēki ar tām saskaras un vai vecāki un pedagogi tās pamanām. Vai bērni, kam ir grūtības lasīt un grūtības iemācīties lasīt, saņem vajadzīgo atbalstu? Kā nevardarbīgi mācīt bērnam lasītprasmi un kā manīt pirmās lasīšanas grūtības, jautājam speciālistiem Ģimenes studijā.

Rīgas 5.speciālās skolas speciālā pedagoģe Aiga Štāle skaidro, ka lasīšanas grūtības ir gan lasīšanas traucējumi, kuru pamatā ir nepietiekami attīstīta mutvārdu runa, gan disleksija, kuru pamatā ir neiroloģiski traucējumi. Lasīšanas traucējumus var koriģēt, disleksiju nevar.

Rīgas 6.vidusskolas pedagogs Andris Krieķis atzīst, ka pedagogiem ir jāatpazīst bērna lasīšanas grūtības un to var izdarīt kopā ar ģimeni, un tad var kopā speciālistiem izveidot algoritmu, kā tās novērst. Svarīgs nosacījums - visām pusēm jāiesaistās. Bieži paši vecāki nav gatavi atzīt problēmu un pārliecināti, ka bērnam viss kārtībā.

Skolotājs atzīst, ka katrā klasē ir apmēram septiņi bērni, kuriem nepieciešama speciālā pedagoga vai logopēda palīdzība.

Būtiski skatīties no bērnības, kā bērnam veidojas vārdu krājums, atmiņa, kā spēj izrunāt skaņas attiecīgā vecumposmā. Jāseko līdzi, kas notiek bērnudārzā, varbūt bērns nevar izveidot trīs attēlu secību, kas arī var norādīt uz problēmām.

Aiga Štāle arī piekrīt, ka būtiski problēmu ir pamanīt pēc iespējas agrāk. Viņa mudina vecākiem pievērst uzmanību bērna izrunai. Reizēm ir jautri bērnu paši veidotie vārdi, bet tam ir jābūt noteiktā laikaposmā, ja bērns vēl 5-6 gadu vecumā neizrunā vārdu pareizi, ir jāsāk domāt, kāpēc tā notiek. Vai jauc, piemēram, skaņas s un z.

Tāpat skolotāja aicina pievērst uzmanību tam, ja bērns neveido atskaņas, kopā ar vecākiem skaitot skaitāmpantiņu, vai nevar iemācīties dzejolīti. Kā izprot norādes, dažādus vārdus. Reizēm jāņem vērā grūtības koncentrēties. Vislabāk, ja problēmas pamana jau pirmsskolā un logopēds strādā ar bērnu.

Psihoterapeite Gunta Jakovela atzīst, ka disleksija ir atšķirīga informācijas apstrāde smadzenēs un šie cilvēki citādi uztver pasauli. Protams, tas nenozīmē, ka cilvēks ir sliktāks. 

"Emocionāli tas var novest pie zema pašvērtējuma. Šie cilvēki atrodas augsta stresa līmenī, jo viņi saprot, ka ir atšķirīgi. Uzvedības traucējumi, vāji mācību rezultāti, kā arī finālā iegūta bezpalīdzība. Tā veidojas kā padošanās, ka esmu kaut kādā veidā nederīgs. Tālāk attīstās depresija un citas lietas. Daudz atkarīgs no ģimenes," skaidro Gunta Jakovela.

Cilvēki ar disleksiju ir pielāgojušies dzīvei. Ja ģimenē ir augsti standarti un sagaida no bērna augstus mācību rezultātus un ja to nav, norāda tikai uz slinkumu, par to bērni visvairāk cieš. Svarīgi runāt par disleksiju kā par atšķirīgu skatu uz pasauli.

Topošo pirmklasnieku vecākiem, runājot par lasītprasmi, Andris Krieķis nevis tik ļoti domāt par to, ko bērns var izdarīt, bet padomāt, kāpēc man kā vecākam ir svarīgi, ka mans bērns būs kādu līmeni, vai tāpēc, ka es vēlu viņam labu, lai viņam labi iet skolā, vai es gribu draugiem pateikt, ka mans bērns jau piecos gados lasu. Tas ir jautājums par vecāku ego.

Bernadeta mācās augstskolā, viņai ir disleksija. Šobrīd augstskolā viņa sastopas ar sapratni, bet skolās gadus un skolotāju attieksmi atceras citādi.