Reizi gadā Japānas pilsētā Kobē notiek pilsētās svētki. Šķiet, ielu gājienam pošas visa pilsēta un arī tās ciemiņi. Dejas, mūzika, tērpi – šovs visas dienas garumā. Šogad gājēju vidū varēja sastapt arī latviešus, kuri šeit dzīvo vai iebraukuši Japānā. Cik daudz viņu un kā rit latviešu ikdiena tālajā zemē?

Dana savu nākotni saista ar Japānu

Dana Antipova deviņus gadus dzīvo Japānā un nereti kā tulce palīdz saprasties latviešiem un japāņiem, bet tā nav viņas pamatnodarbošanās.

"Šis stāsts nav unikāls. gandrīz visi latvieši, kas tagad dzīvo Japānā ir mācījušies Latvijas Universitātē japāņu valodu, tad brauc apmaiņā, viņiem šeit iepatīkas, meklē darbu, grib palikt. Tādu ir ļoti daudz, es esmu viena no viņiem," par stāsta Dana.

Danai japāņu valoda patīk no bērnības. Jau 12 gadu vecumā viņa interesējās par Japānu, viņai bija sava mapīte, kur krāja materiālus. tad aizgāja studēt japāņu valodu.

Šobrīd Danas darba diena katru rītu sākas sešos, jo viņa dzīvo Jokohamā, bet strādā Tokijā, katru dienu viņa mēro ceļu uz darbu un atpakaļ ar vilcienu un tas aizņem trīs stundas.

Dana ir precējusies, viņas vīrs ir no Vladivostokas un abi iepazinušies starptautiskā festivālā Kobē.

„Kad atbraucu, viss šokēja. Pirmām kārtām, ir daudz cilvēku, visi kaut kur skrien. Trūkst dabas, trūkst vietas,” atklāj Dana.

Taču neskatoties uz to, savu nākotni viņa saista ar Japānu. Vismaz pagaidām tā domā.

Jevgeņija ar dēlu domā atgriezties Latvijā

Dana vērtē, ka kopumā Japānā būs kādi simts latvieši. Viena no viņā ir arī Jevgeņija Mori. Viņa jau 15 gadus ir precējusies ar japāni, bet ģimene 14 gadus dzīvojusi Latvijā. Vīrs saslimis, tāpēc nu jau divus gadus ģimene dzīvo vīra dzimtenē. Jevgeņija pilsētas svētkiem ir saposusies latviešu tautastērpā. Saruna rit krieviski, jo tā labāk un precīzāk var izteikties.

“Kobe ir brīnišķīga pilsēta, esmu tajā iemīlējusies. Kobe ir arī Rīgas sadraudzības pilsēta. No vienas puses to ieskauj jūra, no otras puses kalni. Ļoti plaša, ļoti skaista. Te viegli elpot. Visu laiku smaržo pēc jūras. Brīnišķīgi! Mēs te dzīvojam divus gadus, 15 gadus esmu precējusies ar japāni. Viņu sauc Suhiru Mori. Mēs ar Suhiru iepazināmies Latvijā, gadu nodzīvojām Kioto pilsētā. Pēc tam mans vīrs pieņēma lēmumu, arī es piekritu – mēs abi kopā izlēmām pārcelties dzīvot uz Latviju. Mans vīrs ļoti, ļoti mīl Latviju. Ir tajā iemīlējies. Viņš uzskata, ka tā ir viņa otrā dzimtene,”  stāsta Jevgeņija.

“Latvijā dzīvojām daudzus gadus. Protams, reizi gadā vismaz mēnesi, divus ik gadu atgriezāmies Japānā, lai dēls varētu labāk apgūt japāņu valodu. Vispār japāņiem ik pa laikam jāatgriežas savā vēsturiskajā dzimtenē. Un es arī Japānu ļoti mīlu,” turpina Jevgeņija.

Šajās viesošanās reizēs Jevgeņijas un Suhiru dēls Džefrī apmeklējis bērnudārzu Japānā un papildinājis savas japāņu valodas zināšanas.

Taču dzīvē iekārtojies tā, ka ģimene vīra veselības stāvokļa dēļ tagad ir atgriezusies Japānā.  Viņam uzstādīta biedējoša diagnoze – vēzis pēdējā stadijā. Latvijā neviens nav spējis palīdzēt, tāpēc ģimene nolēmusi atgriezties Japānā.

Šobrīd Džefrī mācās Ašas pilsētas starptautiskajā skolā, jo tur labāk var apgūt angļu valodu. Mācības starptautiskajā skolā dēlam izvēlējušies, jo parastajā skolā daudz uzmanības velta japāņu valodas apguvei, mazāk svešvalodām, bet Jevgeņija ar un Džefrī domā, ka ar laiku atgriezīsies Latvijā. Arī Džefrī atzīst, ka vairāk jūtas piederīgs Latvijai.