Ieva un Ivars Lielpēteri kopā ar pirmsskolas vecuma dēliem Hariju (6) un Emīlu (2) un suneni Biti brīvdienās dodas pārgājienos arī tad, kad laikapstākļi nelutina, arī tad, ja ceļi vairāk līdzinās neceļiem, kurus ar bērnu ratiņiem tik viegli neizbrauksi. Bet katrs pārgājiens ģimenei ir kā mazs piedzīvojums.

Ģimenes ikdiena rit Rīgā. Ieva ir speciālais pedagogs un metodiķe bērnudārzā bērniem ar īpašām vajadzībām.

“Darbs nav viegls, tas nav kuram katram pedagogam. Ir savs gandarījums, kurš varbūt ir ilgāk jāgaida,” atzīst Ieva.

Kinologa Ivara ikdiena ir saistīta ar suņu apmācību, viņš atzīst, ka lielākais gandarījums darbā ir sastapt pēc pāris gadiem savus klientus parkā un redzēt, ka viss ir kārtībā.

Bet ģimenes kopīgie vaļasprieki ir saistīti ar došanos ārpus pilsētas – pastaigas dabā, geo kačings (slēpņošana), pastaigas dabā ar velosipēdiem.

“Visa dzīve rit pilsētā un nav lauku, kur aizbraukt. Darām, ko varam, lai visu laiku nebūtu mūros,” atzīst Ieva.

Geokačings jeb kastīšu meklēšana, kā to dēvē sešgadnieks Harijs, par ģimenes vaļasprieku kļuvis nejauši.

“Kad sākām, Harijam bija kādi trīs gadi, lai viņam būtu to interesanti darīt, teicām, ka iesim meklēt kastītes. Tā to arī sauc par kastīšu meklēšanu. Harijs ir jau “profesionāls meklētājs”, ir neatlaidīgs. Galvenais aizvest viņu vietā, kur ir slēpnis. Ir visneatlaidīgākais, kad jau mamma atmet ar roku un saka, ka laikam šeit neatradīsim un būs jānāk vēlreiz. Viņam gribas sameklēt,” atklāj Ieva.

Protams, Harijs arī ir tas, kurš visbiežāk atrod kastītes.

Reizēm Lielpēteri vienkārši izvēlas kādu pastaigu taku, kur doties, tomēr arī palūko, vai tur nav iespējams slēpņot. Tāpat obligāta lieta šādos pārgājienos ir pikniks dabā.

Nekādus īpašos maršrutus viņi neplāno, vispirms ir plānošana – kad varēs tikt ārā no pilsētas un tikai tad domā – uz kurieni doties. Ivars ir pārliecināts, ka tas nav īpaši vajadzīgs.

Svarīgi, lai visi gājēji būtu piemēroti apģērbušies un līdzi būtu ēdiens.

Mazais brālis Emīls kopīgos pārgājienos piedalās kopš apmēram 3 mēnešu vecuma. Viņš bijis iesiets slingā vai sēdējis ergosomā un visas takas un ceļi ir mūsējie – tā Ieva. Viņa uzliela mazo puiku, kurš ir brašs gājējs, neskatoties uz to, ka viņam vēl nav pilni divi gadi.

Ivara lielais sapnis ir kalni. “Patīk un viss,” viņš saka. Ieva piebilst, ka pārgājienā kalnos dosies, kad arī Emīls paaugsies un abi puikas būs kārtīgi staigātāji.