Šodien viesojamies Krimuldas "Putniņos", lai iepazītos ar Latvijas Nacionālā teātra direktora Jāņa Vimbas un radiospēles “Gudrības pilieni” producentes Lienes Vimbas ģimeni. Tur regulāri kopā sanāk visa Vimbu saime, tur savas vasaras pie vecvecākiem vada Jāņa un Lienes trīs bērni – Viesturs, kam ir 9, gadu jaunākais brālis Kārlis un pastarīte Elza, viņai šobrīd ir pieci gadi. Viņi palīdz omei un opim dārzā, ar riteni brauc uz tuvējo fermu pēc "īsta" piena un būvē štābu trīs metru augstumā piemājas kļavā.

"Putniņos" Vimbas lielākā vai mazākā viesu pulkā arī lustīgi svin Līgosvētkus – ciemos brauc tuvāki un tālāki radi un draugi, dažu gadu sagaidīts pat 100 viesu. Pandēmija šajā, protams, viesusi izmaiņas. Laika gaitā viņu svētkos ieviestas dažādas, gan tautas, gan modernākas, gan pašu izgudrotas tradīcijas, pašiem un draugiem apaugot ar bērnu pulku, tās arī mainījušās, taču galvenais, ko Jānis ar Lieni uzsver – svarīgi, lai gatavošanās procesā pieliek roku katrs, kas to var. Nu jau vairāk nekā desmit gadu viesi tiek aicināti uz līgošanu ierasties tautastērpos, naktī viņi spēlē futbolu, bet sauli sagaidīt iet pārgājienā uz Gauju.

Par Vimbu ģimenes vasaras burvību un svētku ieražām saruna ar Jāni, Lieni, Viesturu, Kārli un Elzu.

Kādi būs Jāņi šogad, to vēl īsti nezina, sarunā atzīst Liene un Jānis. Parasti Putniņos sabrauc draugi, radi paziņas. Kopā ir liels pulks, sākot no 40 - 50 cilvēkiem. Tad, kad bija ap simts, tad šķitis, ka ir par traku.

"Pagājušā gadā Jāņi bija citādi, tad nevarējām saprast, vai gribam tādus Jāņus, jo reizēm nav slikti arī vieniem pabaudīt," atzīst Jānis.

Lai svinētu Jāņus tik kuplā pulka ir savi noteikumi. Viens no tiem jau vairāk nekā desmit gadus - uz svinībām braukt savā vai aizlienētā tautastērpā. 

"Lai ir svētku sajūta. Nav obligāti jābūt latviešu tautastērpam," atzīst Jānis. "Kad uzvelk tautisko kreklu, uzreiz ir svētku sajūta."

Jānis bilst, ka vēl ir ceļā uz savu tautastērpu, tas arvien ir viņa galvā, ir pat uzzīmēts, bet kaut kā arvien pietrūkst laika idejas realizācijai. Liene ir sagādājusi brunčus, blūzi un vesti.

Liene neslēpj, ka sākumā daudzi bijuši pārsteigti par tādu aicinājumu - vilkt tautastērpu. Tagad jau tas ir pašsaprotami, turklāt satiekoties, tas ir arī labs sarunu temats - kā veidot tautastērpu, kā komplektēt. 

Tāpat, protams, viesi ir gaidīti ar saviem groziņiem un kanniņām. Saimnieki priecājas, ka svinētāji sabrauc jau laicīgāk un palīdz posties svētkiem - pušķot māju, gatavot ēdienu.

Liene stāsta, ka galdā tiek likts Jāņu siers, ne vienmēr tas ir pašu siets. Kāds atved pašceptu maizi. Arī savā ziņā tradīcija ir Jāņa māsas katru gadu gatavotie grauzdiņu salāti, bet Jāņa mamma gatavo - kāpostu un krabju nūjiņu salātus. Vēl ir makaronu salāti, ko Liene sauc par atviegloto rasola versiju, lai nebūtu katrs kartupelis jāgriež.

Vīri arī reizēm brūvē kvasu bērniem, kas gan otrā dienā, it sevišķi, ja laiks karstāks patrāpās, jau pārtop alū.

Tradīcijas ir daudz un dažādas un tās mainās un tiek pielāgotas. Viena no tām ir dziedāt pie ugunskura. Lai neaptrūktu dziesmu un dziesmām vārdu, ir "dziesmu grāmata", jo kā saka Jānis, viņi kā latvieši parastie jebkurai dziesmai zina pirmo pantiņu un piedziedājumu.

 Dziesmu grāmatu ieviesuši jau pirms 10-12 gadiem un tad tikai izvēlas dziesmas.

Lielajam ugunskuram malciņu vāc jau teju kopš iepriekšējiem Jāņiem.

Svētkos iederas arī rotaļas, gājiens uz Gauju, kādreiz naktī, lai saulīti sagaidītu pie upes, tagad, bērniem pieaugot, tas biežāk ir otrā dienā. Arī nakts futbols, tautas bumba vai volejbols otrajā dienā pēc laiskas pamošanās. Reiz arī laiduši gaisa pūķus.

"Viena daļa latviešu tradīcijas, daļa adaptētas, kas mums kļuvušas par Jāņu tradīcijām," bilst Jānis.

Runājot par kopā būšanu plašākā ģimenē, Jānis vērtē, ka tas ir viņa vecāku, tas, ka kopā būt ir forši. To viņi ar Lieni cenšas nodod arī saviem trim bērniem.

"Arī mīlestība uz šo vietu, darbu, kas ieguldīts to veidojot ģimenei," uzskata Jānis.

Protams, darbu Putniņos netrūkst arī tagad, un savi pienākumi vasarā, dzīvojot pie opja un omes, ir gan Viesturam, gan Kārlim, gan Elzai. Puikas pļauj zāli ar mazo traktoriņu, brauc uz fermu pēc piena, lasa zemenes. Elza palīdz omei pie vistām, puķēm un stādiņiem. 

Bet Viestura lepnums ir štābiņš kokā, ko būvē jau otro gadu un kuram top pat otrais stāvs. Tētim nācies vien uzrāpties un pārbaudīt, vai viss, kas sastiprināts ar naglām, tiešām ir kārtīgi pienaglots un droši turas kopā.