Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

„Tā noteikti ir kaut kādu vērtību pārvērtēšana. Tā ir gan vecāku, gan ģimenes izaugsme, pieņemt šo bērnu, atbalstīt, pārstrukturēt savu ikdienu un neizjust ciešanas par to. Tas nav  ne vienas dienas, ne viena gada jautājums. Jāsamierinās, ka tas sapņu bērns ir aizgājis, ir tas bērns, kas ir. Tāpēc nav mazāk vērtīgs, ka ir citāds," atzīst mamma Vita.

Vitai un Kārlim Rusmaņiem ir divi dēli - Kārlis Krišjānis un Rūdolfs Mārcis, puisis ar īpašām vajadzībām. Kāda ir Rusmaņu ģimenes ikdiena un kāpēc viņi vēlas stāstīt citiem, kā domā un kā jūtas cilvēks ar autiska spektra traucējumiem, uzklausām Ģimenes studijā.

Rūdolfs Mārcis mācās Mazsalacas vidusskolā, viņam un arī citiem bērniem ar garīgā rakstura traucējumiem skolā ir izveidots atsevišķs kabinets individuālām nodarbībām, kuras vada Vita Rusmane. Tas, ka Rusmaņu ģimenē ienāca dēls ar īpašām vajadzībām, matemātikas skolotāju Vitu Rusmani mudināja arī pašu vēlreiz mācīties un apgūt speciālā pedagoga profesiju.

Plašāku uzmanību ģimenei un vispār jautājumiem, kas saistīti ar sabiedrības uzskatiem par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, pievērsa Rūdolfa brālis Kārlis Krišjānis. Viņš ir izveidojis sociālā portālā facebook.com lapu "Mēs mainīsim pasauli", lai mainītu uzskatus par to, kā sabiedrība attiecas pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Kārlis Krišjānis vēlas runāt par stereotipiem, kas eksistē sabiedrībā, kā tos pārvarēt, vēlas pierādīt, ka liela daļa no tiem nav patiesa. Lapas veidošanā ir iesaistījies arī Kārļa draugs Marks, kurš palīdz filmēt un fotografēt, un saka, ka labprāt uzskatītu sevi arī par Rūda draugu.

„Ir milzīgs prieks, ka viņš to ir uzņēmies. Tas nav viegls uzdevums. Lai arī sabiedrības doma mainās, tā mainās lēni,” dēla aktivitātes vērtē mamma Vita. „Mūsu ģimenes gadījumā būtu svarīgi, lai tas notiktu ātrāk, jo bērns aug. Mēs nevar gaidīt, kad pielāgos kādus mācību materiālus. Viņš prot uzrunāt jauniešus viņiem saprotamā valodā, tie būs nākamie darba devēji vai uzņēmēji, kas ar lielāku izpratni cilvēkus ar funkcionāliem traucējumiem varēs iekļaut savā vidē.”

Vita, tētis Kārlis un vecākais dēls Kārlis atzīst, ka ir pieņēmuši to, ka jaunākais dēls un brālis Rūdolfs ir citāds un tāds būs visu mūžu.

“Es pieņemu to, kas ir. Es vairs nesaku, ka cīnos par savu bērnu, es daru visu, ko var izdarīt,” bilst Vita. “Bērni izaug, bet mēs zinām, ka mūsu jaunākais dēls aug lēni un īsti neizaugs nekad, tas nozīmē, ka daļa mūsu domu un darbu vienmēr būs veltīts viņam. Mans sapnis ir padarīt viņa dzīvi pietiekami tuvu tam, kā iedomājamies neatkarīga cilvēka dzīvi.”

Šobrīd Rūdolfs dien dienā ir kopā ar savējiem skolā un mājās, reizi nedēļā viņš arī dodas pie kaimiņiem, kas puisim ļauj piedalīties palīgdarbos savā saimniecībā.

„Tā viņam ir jauna veida saskarsme, viņš gaida piektdienas, kad varēs turp doties,” stāsta Vita. Viņa neslēpj, ka ir gan bailes, gan uztraukums par to, kā būs, kad Rūdolfs uzsāks patstāvīgu dzīvi.

Vita arī stāsta, ka darbs ar Rūdolfu viņai ļāvis iedziļināties tajā, kā vispār bērni mācās un būt labākai skolotājai arī citiem bērniem.