Vismaz reizi mūžā kaut ko nozagt pamēģina lielākā daļa bērnu, bet tikai nedaudzi zog pastāvīgi. Kāpēc bērni zog un kā reaģēt vecākiem, uzzinot par šādu pārkāpumu, skaidrojam Ģimenes studijā. Raidījuma viešņas: psiholoģe Dace Bērziņa, mot programmas trenere, grāmatu autore Kristīne Vilcāne un Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes sociālā darbiniece Emma Babuškina.

"Jo mazāks bērns, jo vairāk darbojas tas - ko redzu, to vajag. Vārdi labi, slikti, drīkst, nedrīkst ir abstrakti jēdzieni," skaidro Dace Bērziņa.

Bērnam jāstāsta būtība, kāpēc ir slikti [zagt], kāpēc nevajadzētu to darīt. 

"Uzreiz ir kauns, slikti, liks cietumā, tas bērnam nepalīdz saprast ne sava ņemšanas būtību, ja mēs viņam sakām, ka par to ir sods un jākaunās," norāda Bērziņa.

Psiholoģe atzīst, ka līdz piecu gadu vecumam bērnam veido izpratni, ka pasaulē ir lietas, kas ir manas un kas nav manas. To ir grūti izveidot ģimenē, kur ir daudz kopīgu lietu. 

"Privātumu, ka tās lietas, kuras ir manas, cits var paņemt tikai tad, ja paprasa, un es ņemu, ja paprasu, bērnam var iemācīt ģimenē jau no divu gadu vecuma," bilst Bērziņa.

Tad paplašina stāstu, ka ir svešās lietas, kuras bez atļaujas neņem.

Tāpat bērnam jāskaidro, kur rodas mantas, kas ir veikalā, pļavā un citur. Ka tās nav tavas tikai tāpēc, ka kāds cits tās netur savās rokās.

"Ja bērns emocionāli jūtas diskomfortā, viņš zog kādas emocijas. Situētās ģimenēs bērns zog adrenalīnu. Ģimenēs, kur ar prātu audzina ļoti pareizi, viņš zog vienkārši savu cilvēcisku vājību izpratni - saproti, ka man gadījās, ka man ļoti gribējās," analizē Bērziņa.

"Bet no vecāku puses viņš saņem nevis, es saprotu un kā tu nākamā reizē varētu tikt galā ar savām vājībām, bet nosodījumu un paliek nesaprasts. Tas bieži notiek ģimenēs, kad vecāki gribēdami pēc iespējas pareizāku un labāku bērnu izaudzināt, viņi ir nesaprotoši pret cilvēcisku vēlmi vienkārši paņemt kaut ko. Varbūt pats ņemšanas process ir aizraujošs."

Bērnam var šķist pats ņemšanas process aizraujošs vai viņam to lietu ļoti kārojas. To var saprast ar bērnu sarunājoties, nevis uzreiz sodot.

Svarīgi, ka pamana pirmo reizi, ka bērns ir paņēmis ne savu mantu. Tad var analizēt situāciju, kādēļ tas notika. Viss ir labojams, ir vienkārši jārunā.