Diemžēl, tikai uz vecāku pleciem ,bieži vien, balstās visa atbildība. Mans stāsts - bērnam 2,5 gadi un jūtu ,ka nav valodas attīstība, mājās divi vecāki bērni, ir ar ko salīdzināt valodas attīstības tempu, bet jaunākais nesaka vārdus, tikai skaņas- mmm, āā u.t.t, vizītē pie ģimenes ārsta atkal jau izsaku bažas par valodas attīstības tempu (iepriekš jau to biju darījusi), bet atkal tieku mierināta, mmm- tas jau ir vārds, jo tas apzīmē, ka vēlas ūdeni, nevajagot salīdzināt ar citiem bērniem, katram savs attīstības temps! Neesmu mierā ar šo atbildi, piesaku logopēdu, lūdzu nosūtījumu ģimenes ārstam, kur saņemu pārmetumu, kāpēc es veselam bērnam gribot nosūtījumu, atņemot vietu pie logopēda bērnam, kuram to tiešām vajagot! Saņēmu tomēr nosūtījumu, apmeklējām audiologopēdu - bērnam konstatēti runas traucējumi. Tālāk atkal viss uz maniem pleciem, jo ģimenes ārsts neko tālāk neieteica, meklēju informāciju pati un bijām dzirdes centrā, pie neirologa, pie miofunkcionalā speciālista, audiologopēdu vizītes ik nedēļu, un bērnudārzā nokārtoju valodas kodu bērnam, lai logopēds ir divas reizes nedēļā arī bērnu dārzā (mums paveicās, ka b.d. ir pieejams logopēds). Ja es pati neietu, necīnītos, nedarītu, gaidītu brīnumus un nesalīdzinātu ar saviem bērniem, tagad, kad bērnam ir 5 gadi, viņš noteikti nerunātu vēljoprojām. Tagad 5 gados, runas attīstība ir kā, apmēram, 3 gadniekam, bet progress ir ļoti manāms. Un man ,gandrīz ik dienu, skan neiroloģes vārdi, ka viņai ir vismaz viens bērns dienā ar šādiem runas attīstības traucējumiem, kuru cēlonis nav skaidrs, jo intelektuaāā ziņā bērns pat apsteidz vienaudžus!