Katrs, kurš nonācis slimnīcā, īpaši jau pandēmijas laikā, kad sirdzējam tuvāko cilvēku klātbūtne ir ļoti ierobežota, novērtē ne tikai medicīniskā personāla profesionālo rīcību un sapratni, īpaši jau no medmāsiņu puses, kuras ir ciešākā kontaktā ar sasirgušo. Ieva Zariņa par medmāsu strādā jau astoņus gadus. Pēdējos četrus - Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas intensīvās terapijas nodaļā, kur Ieva aprūpē arī bērnus, kuriem nepieciešama nopietna palīdzība pēc Covid-19 pārslimošanas, kā arī hematoonkoloģijas nodaļā, kur bērni ārstējas ilgstoši.

Ieva atzīst, tas ir emocionāli grūts darbs, tomēr ir gandarījums par iespēju palīdzēt. Darbs ir maiņās un tas ietekmē visas ģimenes dzīvi, un ar to, ka Ievai ir gan diennakts dežūras, gan nakts darbs, jārēķinās viņas vīram Atim Riekstiņam un piecgadīgajam dēlam Markusam.

Saistībā ar Ievas darba specifiku katru piektdienu mājās ir vīriešu vakars, jo mammai ir dežūra. Ar gardumiem, kurus nevar ēst ikdienā. Gulētiešanas laiks ir ap pusnakti, jo abi skatās filmas un multenes.

"Mazie svētki puišiem mājās," smejas Atis. "Var darīt visu, ko grib."

Tētis kopā ar dēlu arī sporto. Ģimenē ir arī kaķis, kurš tiek saukts dažādos vārdos, bet visbiežāk - Oreo. Šo vārdu dzīvniekam iedevis Markuss.

Ieva ir arī ļoti piesardzīga mamma, jo zina, kādu nelaimi var atnest nevērīga bērna audzināšana.

Ieva stāsta, ka jau uzsākot darba gaitas, zinājusi, ka grib strādāt "smagā nodaļā". Viņa atzīst, ka tas ir bonuss, ka strādā tādā nodaļā, jo vienmēr vari  aizdomāties, kā savu bērnu pasargāt, kā pievērst uzmanību, iedot padomu citiem.

"Tas ir ne tikai bonuss, bet arī slikti, jo esmu mamma, pati smejos, histēriska, kas ļoti baidās pilnīgi par visu. Darbs padarījis mani ļoti uzmanīgu pret bērnu, jo visu laiku domāju līdzi, ko viņš dara," atzīst Ieva.

Viņa pati saka, ka nav pareizi, bet katru bērnu, ko aprūpē, izlaiž caur sevi. 

"Piecgadnieki, kas atnāk pie manis ar dažādām traumām, kur nedaudz bijuši vainīgi vecāki, vai bijis nepieskatīts, laižu caur savu bērnu. Piemēram, mēs pie visām pārejam nekad neskrienam, ja mašīna mūs nelaiž, mēs stāvam un nedusmojamies. Pie katras vārtrūmes apstājamies un skatāmies, pat, ja viņas ir ciet. Mums nav karstas krūzes zemāk par vietu, kur bērns tiek klāt," stāsta Ieva.

"Es negribu piedzīvot to, ko ir piedzīvojuši mani pacienti vai mani pacientu vecāki," turpina Ieva.

Viņa neslēpj, ka ir saņēmusi nosodījumu no draugiem, ka pārāk pieskata savu bērnu, bet citādi nevar, jo slimnīcā redzēts daudz un ar to pietiek, lai, cik vien iespējams, pieskatītu savu bērnu, draugu bērnus un veicinātu bērnu drošību viņu ģimenēs.

Ieva un Atis smejas, ka tētis ir "labais policists", bet mamma ir stingrā.