Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Francisko un Marijas Nunjesu (Núñez) ģimenē aug astoņi bērni un pirms gandrīz astoņiem gadiem viņi, tolaik vēl piecu bērnu vecāki, misijas apziņas vadīti no saulainās Valensijas Spānijā pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Pa šo laiku ģimene kļuvusi vēl kuplāka, visi iemācījušies latviešu valodu, bērni iet skolā un bērnudārzā, tētis strādā Rīgas Valsts Vācu ģimnāzijā.

Tiekamies viņu nelielajā dzīvoklī Zolitūdē, kur ne mirkli nerimst jaunāko bērnu aktīva kustība. Kāpēc šī lielā spāņu ģimene mitinās šeit, kā rit viņu dzīve un ikdiena? Kādas atšķirības Latvijas un Spānijas izglītības sistēmā novēro Francisko?

Francisko stāsta, ka viņi ir katoļu ģimene un iesaistījušies katoļu baznīcas projektā, lai brauktu uz kādu vietu pasaulē strādāt. Nunjesu ģimenei piedāvāts doties uz Latviju kopā ar citām ģimenēm no Itālijas, Polijas un arī Spānijas. 

"Mēs nedarām neko īpašu, vienkārši dzīvojam šeit, strādājam, bet ir katoļu baznīcas klātbūtne šajos mikrorajonos [Zolitūdē]," stāsta Francisko. "Misijai nav termiņa, kad jutīsim, ka mūsu vieta nav Latvija, brauksim atpakaļ. Joprojām domājam, ka tā ir mūsu vieta."

Tagad jau ir vieglāk, jo zina valodu, izprot izglītības un medicīnas sistēmu.

Marija atminas, ka dzīvojot Valensijā, ģimenei bijusi iespēja pārcelties uz Madridi, bet, doma par dzīvi lielā pilsētā, radījusi stresu. Savukārt piedāvājumu braukt uz Latviju uztvērusi mierīgi.

"Es zinu, ka tā bija Dieva dāvana, Dieva griba," atzīst Marija.

"Mums ir dažādi eņģeļi, ar ko esam satikušies šajā laikā, kas mums palīdzēja katrs savā veidā. Vienmēr cilvēki blakus palīdz. Zini, ka vari sazināties, ja ir kāda problēma, ka noteikti saņemsi atbalstu," atzīst Francisko, stāstot gan par latviešu valodas apguvi, gan iedzīvošanos Rīgā.

Francisko šobrīd pasniedz spāņu valodu un datoriku Rīgas Valsts Vācu ģimnāzijā. Marija ir mājsaimniece un mamma.

Vecākai meitai Mirjamai ir 15 gadi, viņa mācās 8. klasē Rīgas Valsts Vācu ģimnāzijā. Viņai patīk lasīt grāmatas, bet nepatīk literatūras stundas skolā, apmeklē datorikas pulciņu. Noemi, kurai tūlīt būs 14 gadi arī mācās 8. klasē Rīgas Valsts Vācu ģimnāzijā. Viņa dzied korī un zīmē, mājās spēlē ģitāru.

Vēlāk tētis sarunā atklāj, ka abas meitenes Latvijā sākušās mācīties vienā klasē, lai būtu vieglāk iedzīvoties un iemācīties valodu. Mirjama atminas arī, ka nav bijis viegli sākumā, bet jau 1. klasē bijuši draugi. 

Francisko 11 gadi un viņš mācās 5. klasē. Viņš ir vecākais no dēliem, un tētis Francisko paskaidro, ka tā ir spāņu tradīcija - dot vecākajam dēlam tēva  vārdu.

Samuelam ir 10 gadi un viņš mācās 4. klasē Valdorfa skolā. Puikam patīk būvēt lego. Viņš spēlē klavieres un arī bungas.

Septiņgadnieks Havjers mācās Ziemeļvalstu ģimnāzijā 1.klasē, viņam patīk sportot un lasīt grāmatas. 

Bērnudārzniekam Pablo ir seši gadi. Horhem ir trīs gadi un arī viņš iet bērnudārzā.

Pastarītei Klārai augustā palika gadiņš un viņa palīdz mammai mājās.

Abi - Marija un Francisko - nāk no lielām ģimenēm. Marija augusi deviņu bērnu, Francisko 10 bērnu ģimenē. Lai arī sākumā paši nav domājuši, ka pašiem būt tik kupla ģimene, bet paļāvušies, ka "Dievs dos to, ko vajag, jo to piedzīvojuši savās ģimenēs". 

Jautāti, kā tiek galā, Francisko atsmej, ka netiek galā ar visiem darbiem un pienākumiem, Marija piebilst, ka arī bērni palīdz, jo pati visu neizdarītu. Reizēm viņa sapņo par lielu māju, bet arī atzīst, ka to būtu grūtāk uzturēt un uzpost, nekā mazu dzīvokli, kurā šobrīd mitinās ģimene.