Domāju, ka viss ir daudz sarežģītāk. Domāju, ka ir ļoti daudzi nenosaukti apstākļi, kas ietekmē, ka skolēnu zināšanu līmenis nav atbilstošs.

Kāda runātāja apgalvoja, ka strādā diferencēti - ar , vienkāršoti sakot, - labākajiem un sliktākajiem. To var izdarīt, ja ir mazas grupas un nav iekļaujamie skolēni. Ja klasēs ir liels skolēnu skaits, ja ir uzvedības problēmas, tad praktiski ir ļoti grūti novadīt stundu ar sasniegtu rezultātu, kur nu vēl strādāt diferencēti. Zaudētāji ir skolēni, kuri vēlas čakli mācīties.

Es kā skolotāja varu vien turpināt šausmināties par šiem iekļaujamajiem skolēniem. Daži ir vienkārši neadekvāti paši un vecāki , parasti mammas, ir vēl neadekvātākas. Es kā skolotāja to ārprātu esmu spiesta klusi norīt, jo neviens to negrasās risināt. Izglītībai jābūt iekļaujošai, labi, bet tad tam ir jānodrošina apstākļi. Šobrīd problēma ir uzgrūsta skolotājiem, it kā viņu profesionalitāti nosaka tas, vai var iemācīt skolēnu ar diagnozi vai nē . Vēroju, ka ir gana daudz skolotāju, kuri mīļā miera labad tādiem saliek zemāko sekmīgo vērtējumu un sūta tālāk. Bet problēma paliek. Tā nav regulēta. Jā un tādu slimu bērnu skaits tikai pieaugs, bet risinājuma nav.

Manā skolā "izkrīt" samērā daudz mācībstundu dažādu ārpusskolas pasākumu dēļ. Un atkal - stundu skaits samazinās, bet apgūstamās vielas daudzums nē. Kas vainīgs - skolotājs . Ne jau sistēma.

Arī ģ. studijas raidījumā skan idejas, ka nevajag uzdot mājasdarbus. Kā var iemācīt vārdu krājumu, ja skolēni nemācās vārdiņus? Ja stunda ir 40 min formāli, bet caurmērā 35 min, ja skolēnu veselība pasliktinās, ja vide paliek neveselīga - nevēdinātas telpas, nepiemēroti soli, tehnika, kas karas ....

Par mācibu metodēm un par kursiem - maz labu vārdu pateikšu. Tas ir no gadījuma uz gadījumu.