Paaudžu kopība, profesionālās izvēles un izglītība. Stāsta Imants un Jolanta Sinkas

Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Viesojamies Sinku ģimenē Rīgā. Imants un Jolanta savulaik satikušies medicīnu studējot, izaudzinājuši trīs bērnus, augstā vērtē tur paaudžu kopību un kopj gadsimta garumā dzimtai piederošās mājas Rankas pusē. Sarunā daudz spriežam par savulaik izdarītām izvēlēm attiecībā uz profesiju, izglītību un vai šajā ģimenē jau trešajā paaudzē kāds kļūs par ārstu. Sarunā piedalās ar meita Linda un dēls Jānis Eduards, klāt nav vienīgi vecākā meita Sandra, kas dzīvo un strādā Norvēģijā.

Laiks ritēja metru virs zemes

“1987. gada vasaras notikumos nepiedalījos, bet spilgta aina bija 1987. gada 18. novembris. Mēs dzīvojām Salaspilī Zinātņu akadēmijas ciematā. Stipri lija lietus un visu nakti pa to rajonu braukāja milicijas “ bobiks”. Atceros, ka lija lietus un daudzos logos dega sveces. Tas bija ļoti skaisti,” Atmodas pirmsākumus atminas Imants Sinka.

“Tad atnāca 1988. gads, tas man pagāja pusmetru vai pat metru virs zemes.

Atceros, bija "Gaudeamus" (Baltijas valstu studentu dziesmu svētki), kāds izvilka karogu, tā sajūta bija neticama. Skrējām uz koncertiem, visām manifestācijām,” turpina Imants Sinka.

Vēl pēc gada, 1989.gadā, kad norisinājās Baltijas ceļš, viņš bijis 4.kursa students toreizējā Latvijas Medicīnas akadēmijā un piepelnījies, strādājot Rīgas 1.slimnīcā.

“Es zināju, ka 1989. gada 23. augustā būs Baltijas ceļš, bet biju tādā sabiedrībā, kur neviens neaicināja piedalīties. Bet es izgāju ārā, jo 1. slimnīca turpat netālu.

Bija daudz cilvēku un daudz karogu, ja es būtu gribējis nostāties rindā, netiktu klāt. Tā es atceros Baltijas ceļu,” atklāj Imants Sinka.

“Mamma ar tēti bija nolēmuši, ka viņi brauks, sazinājās ar kaimiņiem. Viņi ar tēvu domāja, kur braukt – uz Vidzemes šoseju vai Bauskas, beigās nolēma, ka brauks pāri Daugavai un skatīties, kur kāda brīva vieta. Netālu no Bauskas apļa atrada vietiņu, nolika mašīnu un pievienojās cilvēku ķēdei. Mamma teica, ka viņai ārkārtīgi bijusi saviļņojuma un kopības sajūta,” stāsta Jolanta Sinka. “Tur visi vienā elpā elpoja. Tā tiekšanās pēc brīvības.”

Jau 20 gadus vēlāk Imants un Jolanta Sinki kopā ar dēlu Jāni, kuram tolaik bijuši kādi seši gadi, piedalījušies Baltijas ceļa piemiņas skrējienā.

“Tas arī bija kaut kas tāds. Sajūta, ka kaut kas liels tuvojas. Dažus kilometrus noskrējām kopā ar visiem,” atklāj Imants Sinka.

Ir svarīgi zināt savas zemes vēsturi

Lūkojoties uz šodienu, Imants Sinka atzīst, ka arī latvieši ir izredzētā tauta.

“Pasaulē ir 5000 tautību, bet cik ir valstu. Uz katrām 25 tautām ir viena valsts. Tā ir milzīga vērtība un to nedrīkst aizmirst. Redzam, kas notiek ar daudz lielākām tautām, kurām nav savas valsts. Tie ir kurdi, palestīnieši. Sava valsts nozīmē, ka vari kopt savu kultūru, runāt savā valodā, nebaidoties, ka tevi liks cietumā, vari brīvi attīstīties, ceļot. Par to cilvēki piemirst,” vērtē Imants Sinka.

Jolanta Sinka uzskata, ka svarīgi ir svinēt valsts svētkus.

“Mēs ģimenē svinam ne tikai 18. novembri un 4. maiju, bet arī 1.septembri un dziedam dziesmu "Nevis slinkojot un pūstot",” atklāj Jolanta Sinka. Svarīgi ir svinēt gadskārtu svētkus, jo tur ir dainu kods un gēni gan no Vidzemes, gan Latgales, gan Kurzemes. Tas uztur un stiprina, to varam tālāk nodot bērniem, viņi nodos saviem bērniem.”

“Ja man jautā, kas ir patriotisms un dzimtenes mīlestība, atbilde ir vienkārša - ir svarīgi zināt savas zemes vēsturi, jo neviens nav redzējis koku, kas var zelt un zaļot, ja viņam nav saknes,

otra lieta - cilvēkam jāizglītojas visa mūža garumā, trešais - ja tu strādā, tad godprātīgi pildi savus pienākumus, centies maksāt nodokļus, nedod kukuļus, neakceptē kukuļus. Tu rūpējies par savu ģimeni, nepalaid garām netaisnību. Tas arī ir patriotisms, manuprāt,” pārliecināts Imants Sinka.

Imants Sinka ir aizrāvies ar vēsturi, bet ģimenes vēsturi pētījis arī viņa brālēns Kārlis Sinka. Viņš izpētījis, ka tagadējā Rankas pagastā, vieta, kur šobrīd atrodas Imanta vectēva celtā māja, Sinku dzimta dzīvojusi jau kopš 18. gadsimta vidus, pēc Lielā ziemeļu kara.

“Tai vietai ir aura, tur visiem patīk. Īpašumā tā vieta nonāca pateicoties manam vecvectēvam Pēterim Sinkam, kas to izpirka no barona 1871.gada 8.aprīlī. Kopš tā laikā tā pieder mūsu dzimtai. Esam saglabājuši cauri visiem laikiem,” lepojas Imants Sinka.

Laukos aizrit ģimenes nedēļas nogales, no turienes uz Rīgu ceļo arī pašu audzēti gurķi un tomāti, kas tiek likti burkās, lai visiem pietiktu gardu konservu arī ziemā. Imants Sinka atklāj mazsālītu gurķīšu recepti, kas tiek dēvēti par “Gunta gurķiem”, jo tās autors ir māsīcas vīrs Guntis Arājs.

Mazsālītie "Gunta gurķi"

Recepte paredzēta divām trīslitru burkām, kuras piepilda ar gurķiem. Pa vidu tiem izkārto 2 gabalos sagrieztus sīpolus un dilles. Katlā vāra 3 litrus ūdens, pievieno dilles un piparus, 3 ēdamkarotes sāls, 6 ēdamkarotes cukura. Kad marināde savārīta, to papildina ar 3 ēdamkarotēm etiķa esences. Pārlej burkās saliktajiem gurķiem, ļauj ievilkties.

Savukārt ziemai Imants Sinka gatavo marinētos gurķus precīzi pēc tēva atstātās receptes.