Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.


Ģimenes studija uz sarunu aicinājusi Straumju ģimeni. Iveta un Jurģis Straumes ir veikala Muki.lv īpašnieki. Iveta un Jurģis ir arī divu dēlu Edvarda Robina (12 gadi) un Klāsa Horena (10 gadi) vecāki. Un viņi parasti piemetina – ģimenē viņi tomēr ir seši, jo dzīve nav iedomājama bez viņu abiem suņiem.

Bet saruna šoreiz nevis par darbu, bet šobrīd neparasto ikdienu: plānotais divu nedēļu ģimenes atvaļinājums Tenerifē Ivetai un abiem puikām vēl turpinās. Tas bijis spontāns tur pieņemts lēmums – palikt ilgāk un baudīt sauli un siltumu. Jurģis gan atgriezies Latvijā, jo attālināti darbi tomēr nevedas tik raiti, kā vajadzētu.

Sarunā Straumju ģimene skaidro, kāpēc pieņemts šāds lēmums un kā izdevies dzīvi sakārtot tā, lai Robins un Klāss varētu attālināti mācīties gan skolā, gan arī mūzikas skolā.

Straumju ģimene 30. oktobrī devās uz Tenerifi visi kopā sen plānotā ceļojumā. Tieši, kad devās projām, Latvijā tika paziņots, ka bērni mācīsies attālināti. Tas ieviesa korekcijas ģimenes iecerēs, bet nopietnu plānu pavadīt ilgāku laiku siltās zemēs vēl nebija, tomēr lieku rūtiņu kladi un penāli ielika somā. Bija tikai doma par to, ka attālinātā mācīšanās varētu koriģēt plānus.

Iveta stāsta, ka sekot līdzi mācībām ir viegli, turklāt atšķiras laika joslas un mācībām jāpieslēdzas jau 6 no rīta un līdz ar to ap 12 -13 jau ir brīvs un iet uz baseinu.

„Pamazām darbojoties, nobrieda plāns, ka joks, kas iepriekš izskanējis, pārtapa izpētē par iespējām. Tā arī palikām,” stāsta mamma Iveta.

Tētis Jurģis gan ir atgriezies Latvijā, pārējā ģimene atpakaļ būs uz Ziemassvētkiem. Sākotnējā domā, ka siltākā vietā varētu arī pārziemot, atlikta, jo tomēr to nevar atļauties budžeta ziņā un arī nevēlas tik ilgi dzīvot šķirti.

Tētis Jurģis stāsta, ka viņš izvēlējies doties atpakaļ uz Latviju, jo viss ātrāk apnīk un viņam neliek mieru, ka jāizdara tas, tas, tas, ko attālināti ir grūtāk vai neiespējami.

Iveta var strādāt attālināti, tāpat kā puikas mācīties, bet viņa atzīst, ka izdara apmēra pusi no tā, ko Rīgā, kaut vai tāpēc, ka ir viens dators uz trim, kā arī tāpēc, ka ir sakārtots, ka puikām ir apmācība ģimenē un tas nozīmē, ka ir jāpalīdz. Abi vecāki ir gandarīti, ka izdevies ātri sakārtot visu nepieciešamo, lai abi brāļi mācīties attālināti. Skola bijusi ļoti atsaucīga. Abu brāļu klasēs viņi nav vienīgie, kas nav Latvijā un mācās no ārzemēm. 

Jā, Edvardam Robinam un Klāsam Horenam ir arī kādi parādi, jo viņi mācās skolā ar mākslas novirzienu. Tieši mākslas priekšmetos ir parādi iekrājušies, ko cer sakārtot, kad atgriezīsies, parastajos priekšmetos nezaudē kvalitāti.

„Nav gluži tas pats, kas atrasties brīvdienās, ne bērniem, ne man. Tu vienkārši censties tikt galā ar tiem pašiem pienākumiem citos apstākļos un citā vietā. Dažas lietas ir grūtāk, bet cenšamies to atrisināt,” atzīst Iveta.

Internetā jau šādai situācijai parādījies apzīmējums "darbvaļinājums".

Bijusi arī domā, ka puikas varētu apmeklēt kādu spāņu skolu, bet tā kā lēmums ir palikt tikai sešas nedēļas, šī doma atlikta. Turklāt paralēli apvienot Latvijas skolu, Spānijas skolu un vēl mūzikas skolu būs par daudz. 

Lielāks izaicinājums bijusi čella spēles apgūšanas turpināšana Tenerifē. Vietējā mūzikas skolā puikas tomēr neiestājās, jo uzreiz prasīta maksa par visu gadu. Bet tā kā vienīgais cilvēks, kas kaut cik runājis angliski šajā skolā, bijis tieši čella skolotājs, viņš palīdzējis puikām iekļūt vietējā amatieru orķestrī, kas piešķīris lietošanā čellus un viņi muzicē kopā ar orķestri, kā arī gatavojas savam pirmajam koncertam. Vietējais čella skolotājs sniedz privātstundas, paralēli notiek mācības arī mūzikas skolā Latvijā.

Iveta vērtē, ka Tenerifē ir ļĻoti attīstīta amatiermuzicēšana, mūzikas skolā ir cita sistēma. Salīdzinoši Latvijas mūzikas skolas ir augstākā līmenī.

Palikt Tenerifē ģimene izvēlējās, jo tur nav ziemas. Sarunas laikā tur ir mazliet mākoņains. Vietējie sūdzas, ka ir šausmīgi auksts, kas nozīmē +17 -18 grādi. Lielākais pārsteigums ir cilvēki – saulaini, priecīgi, izpalīdzīgi.

Iveta sarunā atklāj, ka pussapņa, pusdomas, pusplāna formātā ir bijusi iecere, ka varētu kādu brīdi padzīvot ārpus Latvijas, lai puikā ir cita pieredze, lai nav sajūta, ka "viņu dzīves robeža nav pie Latvijas pirmā robežstaba, ka pasaule ir atvērta, ka cilvēks var sasniegt, ko vēlas, būt tur, kur vēlas, ka robežas nosaka viņš pats". 

 

Biļetes, lai pirms Ziemassvētkiem atgrieztos Latvijā, Ivetai un puikām jau ir. Jurģis ieminas, ka vienmēr jau var samainīt, uz ko Iveta bilst, ka droši vien tās vairs nemainīs. Trešajā Adventē visi atkal būs kopā un cer noķert svētku sajūtu, jo tomēr ar lampiņām palmās svētku sajūta nerodas.