Ģimenes studija iesaistās Latvijas Radio projektā “Izmisuma zonā”. Saruna par to, kas notiek ar paliatīvās aprūpes bērnu pēc pilngadības sasniegšanas un kā palīdzēt ģimenei pārejas posmā, mainoties atbalsta mehānismam. Raidījuma viesi: Liepājas reģionālās slimnīcas pediatre, Bērnu paliatīvās aprūpes kabineta ārste Jūlija Cīrule-Galuza, biedrības "Dižvanagi" vadītāja Ilze Durņeva un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs.

Sasniedzot pilngadību, bērns, kuram nepieciešama paliatīvā aprūpe, nonāk izmisumā zonā, piekrīt Vilnis Sosārs, dēvējot to par pelēko zonu vai pārejas zonu, kura vēl īsti nav noregulēta.

„Īsti viņš vairs nepieder pie bērniem, tajā pašā laikā viņu ir grūti integrēt pieaugušo paliatīvajā aprūpē,” norāda Sosārs.

Pieaugušiem lielākoties paliatīvā aprūpe nepieciešama onkoloģisko saslimšanu gadījumā.

Jūlija Cīrule-Galuza norāda, ka „Izmisuma zona” nav tikai vecākiem un bērniem, bet arī speciālistiem, kas visu laiku bijuši viņam klāt un zina viņa saslimšanas.

„Lai cik tas absurdi neskanētu, jo labāka aprūpe ir bērniem, jo grūtāk, mums, kad viņam tuvojas 18 gadu,” atzīst Jūlija Cīrule-Galuza.

Ilze Durņeva rosina, ka ir nepieciešams pārejas posms, kas būtu līdz slimā bērna 24 gadu vecumam. Tas būtu labs posms, lai kopīgi pārietu un saprastu pārmaiņas.

Vilnis Sosārs piekrīt, ka pagarināt aprūpes vecumu līdz 24 gadiem, būtu labs risinājums. Tas būtu pārejas laiks, kurā adaptējas ģimene un adaptējas bērns.