Kā skaidrot bērnam, ka narkotiku pamēģināšana arī vienu reizi ir kaitīga, un kā vecākiem būt vērīgiem un prast pamanīt, ka bērns kļūst atkarīgs? Speciālisti raidījumā Ģimenes studija atzīst, ka par narkotisko vielu kaitīgumu ar bērnu jārunā jau pirmsskolas vecumā, pusaudža gados sākt ir par vēlu, bet pats svarīgākais ir ģimenes piemērs.

“Šobrīd vairāk moderni lietot ir dažādus psihostimulatorus un dažādus halucinogēnus, kas nerada tūlītējas fiziskas veselības sekas, bet vairāk ietekmē psihi un rada psihisko atkarību,” skaidro Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra Ambulatori konsultatīvā nodaļas vadītāja Inga Landsmane.

Slimnīcas “Ģintermuiža” Narkoloģijas nodaļas vadītājs Genādijs Vihnevičs piebilst, ka reti kurš no jauniešiem, kas nokļūst slimnīcā, lieto tikai vienu vielu. Parasti viņi kombinē dažādas narkotiskas vielas, kā arī narkotikas un alkoholu. Šāda kombinācija negatīvi ietekmē gan cilvēka fizisko, gan garīgo stāvokli, kā arī mainās ar kognitīvās funkcijas.

Kā runāt ar bērniem un jauniešiem par atkarības vielu bīstamību un motivēt viņus tās nemēģināt, skaidro Pusaudžu psihoterapijas centra vadītājs, bērnu psihoterapijas speciālists, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas atkarību profilakses speciālists Nils Sakss-Konstantinovs un Mot trenere Anna Zaula.

"Tas, vai bērns nonāks līdz atkarībai vai nē, ir saistīts ar vairākiem iemesliem, un pašas vielas nebūs primārais," norāda Nils Sakss-Konstantinovs. "Labākais, ko varam darīt, ir parūpēties, lai bērnam ir kārtībā visas citas dzīves sfēras, jo atkarības parasti nerodas no tā, ka kāds pamēģina kādu noteiktu vielu. Atkarība rodas no tā, ka esam ievainojami, ka mums ir kādas citas grūtības."

Anna Zaula sarunām ar bērniem min savas ģimenes piemēru, kur katrs, piemēram, pie vakariņu galda pasaka trīs labas lietas un trīs sliktas lietas, kas dienā notikušas. Viņa atgādina par sarunu nozīmi ģimenē.

"Tur parādās mazi signāli, kas noticis tajā dienā. Tās ir burtiski piecas minūtes no ģimenes dzīves vakarā. Ja kaut viena ģimene vairāk sarunāsies ar jaunieti, vecāki arī uzzinās, kas notiek. Ja es kā mamma pasaku, ka man bija slikta diena, man bija tāds un tāds slikts notikums, jaunietis saprot, ka arī viņa dzīvē notiek labas un sliktas lietas. Reizēm pusaudzim liekas, ka tikai viņam ir slikti," stāsta Anna Zaula. "Tas nav viegli izveidot komunikāciju ar pusaudzi un uzzināt, kā viņam klājas. To ir vērts mēģināt. Tas, ka vienreiz neizdevās, nenozīmē, ka viņš negrib, lai ar viņu runātu."

Uzklausām arī kāda no narkotikām atkarīga pusaudža stāstu, kurš tikko izgājis ārstniecības kursu.