Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Agnese Meiere ir žurnāliste, viena no labākajām intervētājām un portretistēm. Ilgstoši strādājusi žurnālā „Ieva” viņa šovasar mainījusi izdevumu un nu raksta žurnālam „IR”. Agnese uzrunāti, šķiet, cilvēki kaut kā īpaši atveras, uzticas un atklājas, un arī šī saruna ar viņas ģimeni ir atklātības pilna. Agneses vīrs Jānis Meiers ir tai atvērts un abi neslēpj savu kopīgo stāstu, kaut tas bijis dažādiem likteņa pavērsieniem pakļauts. Pāri visam ir stipra mīlestība un vēlme būt kopā, viņi atzīst sarunas gaitā. Jānis kopš bērnības ir ratiņkrēslā, tomēr tas nav liedzis viņiem pirms 23 gadiem apprecēties un kļūt par vecākiem ilgi gaidītajam dēlam Pēterim, kam tagad ir četri gadi.

„Reizēm liekas, vai tā vispār var būt patiesība,” atklājot savu un Jāņa satikšanās stāstu, atzīst Agnese. „Man bija 13 gadu un mēs ar draudzeni pusaudžu vecumā, ākstoties, griezām telefona ripu, neskatoties un vaicājām, vai, Jāni, lūdzu, varētu. Mums tas likās smieklīgs joks. Kādā brīdī klausuli pacēla vīrietis, kurš atbildēja, jā, es klausos. Viņš laikam saprata, ka mēs dauzāmies, un teica, labi meitenes, ja kādreiz jums nav ko darīt, varat man piezvanīt, un nosauca savu telefona numuru.”

„Mūsdienās nekas tāds nebūtu iespējams,” piebilst Jānis.

Meitenes arī zvanījušas. Lai arī viņas nav teikušas patieso vecumu, Jānis ātri vien atklājis, ka viņas mānās. sākumā vairāk sarunājusies draudzene, bet tad turpinājusi Agnese.

„Iepazināmies pavasarī, visu vasaru sazvanījāmies, nebiju īsti sapratusi, ka Jānis ir ratiņkrēslā, bet viņš uzaicināja mani ciemos, jo mācījos skolā, kas atradās tieši pretī viņa mājai,” turpina Agnese.

Kad viņa piekritusi aiziet ciemos, bijusi ļoti nobijusies, ja durvis atvēris Jāņa draugs, dzīvoklī bijis pilns ar puišiem, jo tur pulcējās Jāņa draugi.

„Iegāju istabā, ieraudzīju un biju ļoti šokēta. Kautrīgi apsēdos uz dīvāna maliņas, man liekas, es kādu stundu tur nosēdēju, piecēlos, pateicu, labi iešu mājās” atminas Agnese.

Abu sarunas turpinājās vēstulēs, veidojās draudzība ar laiku jau šķitis pašsaprotami veidot ģimeni.

Viņi neliedz, ka sastapušies ar aizspriedumiem, Agnese atzīst, ka viņas mamma jutusies apmulsusi par meitas izvēli. Arī draudzes mācītājs pirms laulībām izsaucis un pārrunām. Tajā mirklī šķitis, kā tā drīkst, bet šodien saprot, ka tās bija atbildīga cilvēka rūpes.

Jānis piekrīt, ka arī viņam sākumā bijis aizvainojums par tādu mācītāja rīcību, bet tagad saprot, ka tā bijusi jūtu un mīlestības pārbaude no viņa puses.

Jānim ir muskuļu distrofija. Viņš stāsta, ka vairākiem viņa paaudzes cilvēkiem tāda ir. Līdz kādam bērnības posmam bijis vesels, tad apkārtējie ievērojuši, ka viņš kļūst kūtrāks, neaktīvāks, vairāk sēž. Ārsti izteikuši dažādus minējumus. Vēl bijusi arī neveiksmīga punkcija slimnīcā.

Abi kopā ir jau 23 gadus. Jautāti par kādām grūtībām, atzīst, ka tās ir tādās pašas, ar kurām sastopas ikviens pāris, gan naudas grūtības, kad sāk kopdzīvi, gan pierīvēšanās grūtības.

„Visgrūtākais periods, kad piedzima Pēteris un pirms daudziem gadiem, kad audzināja savu krustdēlu, kuram ģimenē bija problēmas,” bilst Agnese.

Pēteris ir ģimenē ilgi gaidīts bērns. Agnese neslēpj, ka kādu brīdi nav bērnus gribējusi, bet tad, kad tomēr izšķīrusies par bērnu, ārste pateikusi, ka viņai bērnu nevar būt. Protams, ja tā pasaka, tad šķiet, ka to ļoti vajag. Tad tomēr bērns pieteicies. Gaidīšanas laikā abi jutās ļoti laimīgi.

„Laime bija tik liela, ka šķita, ka Pētera piedzimšana būs pasaulē skaistākais notikums un būs, kā filmās rāda. Beigās atklājās, ka jāveic ķeizargrieziens, likās nevaru būt īsta mamma, ja nedzemdēju pati,” stāsta Agnese.

Pēteris nāca pasaulē 35. nedēļā un viņam nebija attīstījušās plaušas, ārsti pat nesolīja, ka bērns izdzīvos. Arī Agnesei pašai bijušas veselības problēmas.

„Pēteri aizveda uz intensīvās terapijas nodaļu un šķita, ir pasaules gals. Bērnu ārste nedeva cerības par bērnu,” atminas Agnese un bilst, ka Pēteris izcīnījis lielu uzvaru.

Kad abi atbraukuši mājās, Jānis bijis pārsteigts, jo bildes no slimnīcas radījušas maldinošu iespaidu par to, kāds puika izskatās. Viņš atzīst, ka nebija gatavs tam, ka pēc dzemdībām atbrauks no slimnīcas cita sieviete.

"Es jutos neteiksim, kā  no laivas izsviests, tas ir maigi teikts. Jutos ļoti slikti, tā nebija tā sieviete, tā nebija mana sieva, kas atgriezās. Tā bija cita sieviete. Man bija ļoti grūti un vajadzēja ar tikt galā," neslēpj Jānis un uzskata, ka daudzas ģimenes tāpēc arī izjūk.

Viņš domā, ka vīriešiem vajag pēc bērna nākšanas pasaulē spēcīgu psihologa palīdzību, lai tiktu tam pāri. Kad pieņēma notikušās izmaiņas, ir priecīgs būt kopā ar dēlu un sievu.

Agnese savukārt piebilst, ka bija salasījusies literatūru, cerēja, ka būs pasaulē labākā mamma, bet tas, ka nesaprata, kāpēc bērns raud, dzinis izmisumā. Protams, tagad viss ir sakārtojies, un

Agnese uzskata, ka Jānis ir pasaulē labākais tētis, jo vienmēr ir klātesošs. Pēteris ir jutis tēta atbalstu no pirmās dienas.

Savulaik viņi gribējuši adoptēt bērnu, psihologs sarunā norādījis Jānim, ka viņš nekad nevarēs spēlēt futbolu kopā ar bērnu. Bet viņš var daudz ko citu.

"Viņš nekad neatraida Pēteri, viņš vienmēr ir gatavs spēlēt ar Pēteri iztēles spēles, vai darīt jebko, kas Pēterim vajadzīgs,” gandarīta Agnese un uzskata, ka dēls tēta lielo devumu un atbalstu bērnībā novērtēs pēc gadiem. „Viņi var kopā skatīties futbolu, ja arī nevar spēlēt. Pēteris māk iztēloties, pateicoties Jānim.”

Pēteris ir jau iemācījies tētim palīdzēt tētim un pamana, ja kādam citam ir vajadzīga palīdzība.

Bet ģimenē atbalsts, labais gariņš un eņģelis mājās ir Jāņa mamma. Cilvēks, kurš par visiem rūpējas. Jānim daudz fiziski dienā jāpalīdz, kad mājās nav Agneses, to dara Jāņa mamma.