Pāru attiecības pandēmijas laikā: tās kļuvušas gan patiesākas, gan problēmātiskākas

Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Pirms gada, aizsākoties pandēmijai un ar to saistītiem ierobežojumiem, daudzas ģimenes saskārās ar attiecību problēmām. Tās skāra ne tikai bērnu un vecāku savstarpējās attiecības, dažādas aptaujas liecina, ka iestājas saasinājumi arī pāru savstarpējās attiecībās. Kāda ir situācija pēc gada un kur var meklēt palīdzību, ja attiecības ir nonākušas strupceļā?

"Mēs noteikti atradīsim piemērus, kur pāru attiecības ir kļuvušas apzinātākas, iespējams, pat kostruktīvākas, ir vairāk kopā pavadīts laiks, iespējams cilvēki viens otru ir vairāk iepazinuši, izzinājuši. Arī iemācījušies atbalstīt viens otru, kopīgas grūtības mūs var gan vienot, gan šķelt," raidījumā Ģimenes studija pandēmijas gadu vērtē klīniskā psiholoģe Kristīne Balode.

"Redzam arī pēc vardarbības rādītājiem, bet arī veselības, fiziskās un garīgās, problemātikas saasinājumu rādītājiem, kas liek domāt, ka situācija daudziem pāriem ir kļuvusi vēl sarežģītāka un komplicētāka," turpina Kristīne Balode.

Ārsts psihoterapeits Jānis Vītiņš piekrīt, ka ir saasinājušās mentālās veselības problēmas un tas arī raisījis intensīvākas krīzes ģimenē.

"Attiecības kļūst patiesākas un labāk parādās, cik labi pāris spēj krīzi pārvarēt, cik ir tendēti meklēt ceļu viens pie otra vai ieraudzīt to, ka šāds ceļš nav iespējams," komentē Jānis Vītiņš.

Vītiņš norāda, ka krietni pieaudzis to cilvēku skaits, kur vēlas uzsākt terapiju un pāru terapiju. Speciālisti nevar nodrošināt nepieciešamo palīdzību. Ārsts arī min, ka pieaug traucējumu, kur konflikti, kas ir intrapsihiski, rod izteiksmi ķermeņa simptomu veidā. Vardarbība ir viens no veidiem, kas saasina šādu traucējumu parādīšanos. Tas nepazudīs tik ātri.

Kad pārim būtu vajadzīga palīdzība no malas?

"Ja piedzīvojam kaut kāda veida klātesošu vardarbību jebkurās attiecībās, arī pāru attiecībās," atzīst Kristīne Balode. "Reizēm mēs neiedomājamies, ka tā var būt arī novārtā pamešana, kur kāds partneris ilgstoši ignorē vai neņem vērā kaut kādas vispārcilvēciskas vajadzības, it īpaši šajā laikā, kad mums ir zināmā mērā ierobežoti citi kontakti. Mēs tomēr esam sociālas būtnes un mēs esam dažādi, mums ir dažādas gaidas no intimitātes, dažādas vēlmes socializēšanās ziņā, dažādu reakcijas uz krīzēm, tieši tāpat dažādas vēlmes dalīties savstarpēji, ka mums tās attiecības ir, mēs viens otru redzam, dzirdam un mēģinām kaut kā kopā piedzīvot šo visu."

"Ja kaut kur tur visiem šiem izaicinājumiem pa vidu mēs paliekam vai nu ļoti norobežojušies, attālinājušies, aizgājuši pārāk tālu jau katrs pats sevī, vai arī, iespējams, ļoti tendenciozi agresīvi, vardarbīgi, aizvainojoši, neiecietīgi, tad es teiktu, ka tās vadlīnijas, kad tas vairs nebūs par to, ka gan jau pāries, gan jau paliks labāk. Visticamāk jau nepāries, tikai sadarīsim vēl daudz visādu muļķību, kuras pēc tam situācija arvien vairāk sarežģīs," norāda Kristīne Balode. 

Viņa vērtē, ka mums vēl nav ieradums domāt par partnerattiecībām kā par kaut ko, kas galīgi nav pašsaprotams.

Jānis Vītiņš piekrīt, ka attiecības ir kaut kas, kur izvēlamies būt kopā ar cilvēku, ar kuru līdz šim esam bijuši pazīstami no tādas idealizētās puses.

"Attiecībām turpinoties, mums nākas viņu iepazīstina tādu, kāds viņš ir realitātē un kādā brīdī jāizšķiras, vai es gribu ar šo cilvēku būt kopā, vai es to varu vai nevaru. Un tad, kad šādu domu parādās, tā var parādīties, kā doma par to, kas gribētu šķirties, gribētos pavadīt laiku prom no šī cilvēka, gribas pavadīt laiku vienatnē vairāk, vai pazust kaut kur kopā ar bērniem, vai būtu kopā ar draugiem vai hobijiem. Kad parādās šādas domas, tad tas būtu brīdis, kad būtu jau jāsāk domāt, ir nepieciešams pakonsultēties, aiziet kopā pie speciālista, kurš ļautu pietiekami saudzīgā veidā otru iepazīt tādu, kāds viņš ir," uzskata Jānis Vītiņš.