Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.


Kaspars Dombrovskis ir ļoti gudrs, apķērīgs pirmklasnieks, viņam, tāpat kā vairumam bērnu, patīk iet uz skolu klātienē, nevis mācīties attālināti, interesē datori, tehnika, patīk lasīt. Zēns piedzima ar labās kājas kaulu patoloģiju - viena kājiņa bija stipri īsāka nekā otra. Taču  Kasparam ir ļoti uzņēmīgs tētis, kurš gatavs sava dēla labā paveikt pat neiespējamo.

Viņš saka: "Ja manam bērnam kaut ko vajag un neizdodas vienā veidā, es atradīšu citu un izdarīšu sava dēla labā visu iespējamo un neiespējamo."

Pateicoties šādai uzņēmībai, Kaspars nav mūžīgās mājsēdes piemērs, jo vecāku neatlaidība aizveda viņus uz klīniku Vācijā, kur veiktas vairākas operācijas un šai jomā daudz pieredzējušu mediķu rokās, ar ļoti precīzas, smalkas, tieši viņa vajadzībām līdz milimetriem pielāgotas ortozes palīdzību Kaspars ir guvis iespēju staigāt. Šodien, kad sākas ikgadējais labdarības maratons "Dod pieci", saruna ar Kaspara Dombrovska ģimeni par viņu cīņām, uzvarām un  gūto pieredzi.

„Ja nebūtu aizbraukuši uz Vāciju, viņš jau atrastos invalīda krēslā. Par staigāšanu varētu aizmirst pilnībā. Vācu dakteri un viņu precīzās protēzes ir saglabājušas viņam staigāšanu,” sarunas laikā atzīst Kaspara tētis Artūrs.

Lai Kaspars varētu staigāt, svarīga bijusi vecāku neatlaidība un līdzcilvēku atbalsts, jo Kaspara ārstēšanās izdevumus Vācijā tikai daļēji sedz Latvijas valsts. Atlikušie nepieciešamie līdzekļi, lai zēns varētu staigāt, rasti ar ziedotāju vēlību.

Kad vecāki uzzinājuši par dēla veselības problēmām, pirmais, palīdzību meklējuši pie Latvijas ārstiem. Mamma Līga atklāj, ka par labu speciālistiem Vācijā izvēlējušies, jo Latvijā katrs ārsts piedāvājis savu un ļoti atšķirīgu risinājumu. Tāpat Latvijā neviens līdz galam nav varējis piedāvāt skaidru ārstēšanas kursu.

Jā, tas ir dārgi, daudzi nav ticējuši, ka ģimenei izdosies, bet ar „Ziedod.lv” palīdzību un daļēju valsts atbalstu tiek galā.

Ortoprotēzei ir liela nozīme, bet tētis arī neslēpj, ka daudz atkarīgs no Kaspara paša un tā, lai viņš pareizi staigātu. Kasparam ir pat sertifikāts par izturību, jo daudz arī izcietis bez anestēzijas.

Reizi pusgadā tagad, kopš ģimenē ir māsa Zanda, jau tikai kopā ar tēti Kaspars dodas uz Vācijas klīniju atrādīties speciālistiem, bet, protams, Kaspars arī aug un jau ir vajadzīga cita ortoze.

Katra protoze maksā tagad jau 8000, valsts līdzfinansējums  gadā ir 2500 eiro, parējo palīdz „Ziedot.lv.” Paši to nevar atļauties.

Tētis neslēpj, ka ir prasīgs un prasa Kasparam staigāt taisni, bet saprot arī, kāpēc dēls slinko un grib paklibot savu reizi. Viņš pieredzējis vairākas operācijas, protams, rehabilitācijas kursus, tāpat, kārtojot dokumentus bieži ir jāņem puika līdzi. Viņam ir arī apnicis.

Tētis uzteic Nacionālā veselības dienesta palīdzību, bet neslēpj, ka saistībā ar nepieciešamo palīglīdzekļu ieguvi vai iegādi kaut kas valsts līmenī būtu jāmaina. Tāpat arī vides pieejamība būtu vēl jāuzlabo. Kasparam tikai neilgu laiku vajadzējis izmantot ratiņkrēslu un tas nav radījis pārāk lielas problēmas, tētis Artūrs uzskata, ka tiem, kam ikdienā jāpārvietojas, ir problēmas.

Viņš arī vērtē sabiedrības attieksmi: Vācijā cilvēki iet garām un uzsmaida, ja tētits ved bērnu ratiņkrēslā, Latvijā parkā atskatās, pat norāda ar pirkstu un vēl sačukstas. 

Vecāki ir gandarīti, ka viņu dēls varēs dzīvot pilnvērtīgu dzīvo.

„Staigāt varēs, ar mašīnu braukt varēs. Ar riteni arī varēs braukt, jo ir iespējams, pielikt regulējamu pedāli. Ierobežojums ir tikai sportā. Visā pārējā pilnvērtīgu dzīvi,” stāsta tētis Artūrs.

Skolā sporta stundās Kaspars arī piedalās, dara, ko var.

Līga un Artūrs neslēpj, ka rūpes par dēlu prasa daudz gan no vecākiem, gan arī puikas paša.

„Kamēr man būs spēks, stāvēšu blakus un skatīšos,” atzīst tētis, un, protams, darīs visu, lai atbalstītu un palīdzētu.