Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Ģimenes studija dodas ciemos pie Sproģu ģimenes Cēsu novadā. Kristiāna un Renārs ir trīs bērnu – Elizabetes Marijas (16 gadi), Renāra Adalberta (11 gadi) un Jāņa Eberharda (3 gadi) vecāki. Nu jau trīs gadus viņi dzīvo Renāra vecvecāku mājās 15 kilometrus no Cēsīm.

Attālumu līdz pilsētai, kur vecāki strādā, Renārs tagad atdzīvinot Ruckas muižu un Kristiāna Cēsu 2.pamatskolā mācot dizainu un tehnoloģijas, un kur Sproģu bērniem atrodas gan izglītības iestādes, gan interešu izglītības pulciņi, viņi ik dienu mēro turp un atpakaļ. Bet, kā atzīst Sproģi, šo apgrūtinājumu atsver ieguvumi, dzīvojot īstos laukos. Visi novērtē mieru, klusumu un dabas tuvumu, kas ļauj tā pa īstam atpūsties.

Cēsīs Renāru pazīst arī kā patriotiski noskaņotu pilsētnieku. Un tie nav tikai skaļi vārdi – jūnija beigās Renārs ar domubiedriem rīko Cēsu kauju atceres pasākumu, kā arī nu jau vairāk nekā desmit gadus rūpējas par īpašu svētku noskaņu Cēsīs, Pils parkā, Lāčplēša dienā. 2015. gadā, novērtējot viņa paveikto, Renāru atzina par gada cēsnieku.

Pirmo reizi Cēsu Pils parkā uz trepēm kopā ar māsām Latvijas kontūru no svecītēm Renārs izveidojis pirms 15 gadiem. Cilvēki to pamanījuši, novērtējuši un arvien vairāk iesaistījušies. Kopš 2012. gada viņš sadarbojas ar video mākslinieku Māri Kalvi, kas veido ap piecas minūtes garu stāstu, ko projicē uz pils Ziemeļu torņa.

Šī gada stāsts, kura fragments Ģimenes studijā skan vēl pirms Lāčplēša dienas, ir par latviešu valodu un aizsāk seriālu, kas turpināsies nākamoajos gados par dzimtajām mājām, par tēvu, par māti.

"Pasākums ir tāds, ka patriotismu var izjust līdz kaulam," atzīst Kristiāna. "(..) Bet tas ir tā grandiozi, ka vienmēr raudāt gribas. Sajūties iekšā sirdī - jā, es esmu latvietis!" 

Patriotisms ir reāls vārds ģimenē.

"Grūtības dzīvojot šeit, laukos, tomēr palikt dzimtas mājās, jo mēs esam šeit ceturtā paaudze, bērni būs piektā, tas jau arī patriotisms. Šad tad nāk melnās domas, ka vajag emigrēt, tomēr paliekam un cīnāmies. Tas arī patriotisms. Protams, vēstures mīlestība un Renāra aktivitātes pastiprina," vērtē Kristiāna.

Renārs vērte, ka tas nāk no viņa ģimenes, jo vecāmamma savulaik teikusi, ka šī vieta ir senču tūkstošiem soļu izstaigāta un labu domu izdomāta, te ir labi dzīvot pēctečiem. Bērnībā, kas aizritēja padomju gados, nebija ne Ziemassvētku, ne 18. novembra aiz tumšiem aizkariem, bet "tas ir bijis iekšā".

Māja, kurā šobrīd dzīvo Sproģi, ir uzcelta uz zemes, ko Renāra vecvectēvs saņēma par piedalīšanos Brīvības cīņās. Pats gan māju nepaspēja uzbūvēt, jo no karā gūtiem ievainojumiem mira. Viņa sieva Alma uzbūvējusi māju, kurā tagad dzīvo ģimene. Ēka gan ir piedzīvojusi pārvērtības.

Lai arī ikdienā ir jāmēro ceļš uz Cēsīm, vai kā Elizbetei Marijai, kura nedēļu aizvada Valmierā, kur šobrīd mācās, arī bērni novērtē lauku dzīvi.

Stāstot par iecērēm Ruckas muižā Cēsīs, par kuras nomnieku ir kļuvis Renārs, viņš atklāj, ka grib saglabāt māksliniecisko ievirzi, kāda te bija iepriekš [iepriekšējie nomnieki organizēja mākslas rezidences], kā arī domāt par saimniecisko attīstību. Pavisam drīz viņš dosies uz Austriju, kur doma iegādāties mobilās dzirnavas, domājot par kopā ar partneri audzētu griķu pārstrādi muižā.

Kristiāna atklāj, ka vacbaltiešu kultūru abi ar vīru iemīlējuši jau pirms kāda laika, gribējuši pat kādu muižu iegādāties, bet īsti neviena neiekrita sirdī, vai arī nebija paceļama. Tad pieteicās jaunākais dēls un viņas domas par muižas iegādi atslābušas, bet Renārs arvien bijis iededzies. Kad pasvaldība izsludinājusi konkursu, bijis skaidrs, ka jāpiedalās.