Pēdējā laikā aktualizējies jautājums par pārdozēšanas gadījumiem, lietojot narkotikas jauniešu vidū. Reanimatologi ceļ trauksmi par to, kas notiek jauniešu vidū, kā uz draugu neadekvāto rīcību reaģē pārējie un kāpēc draugi kompānijas biedru, kas pārdozējis, pamet likteņa varā. Kāda ir sabiedrības līdzatbildība, ko novērojusi Valsts policija un kā palīdz šī jautājuma risināšanā? Kādas ir iespējas kontrolēt narkotiku lietošanu festivālos un kā palīdzēt jauniešiem, kas sākuši lietot narkotikas? Raidījumā Ģimenes studija diskutē Bērnu klīniskas universitātes slimnīcas Intensīvās terapijas un anestezioloģijas klīnikas vadītāja Arta Bārzdiņa, Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra Ambulatori konsultatīvās nodaļas narkoloģe Ilze Maksima un Valsts policijas Galvenās Kārtības policijas pārvaldes Prevencijas vadības nodaļas priekšnieks Andis Rinkevics.

Raidījuma viesi aicina nebūt vienaldzīgiem pret savu pusaudzi un noteikti pievērst uzmanību izmaiņām pusaudža uzvedībā un paradumos.

“Vecāku atbildība ir nedzīvot noliegumā, ka ar manu ģimeni tā var nenotikt. Būt gana vērīgam pret jaunieti, varbūt ne kontrolējoši, ne pārmetoši, jo tas jaunieti sažņaudz, bet vērojoši un disciplinējoši pievērst uzmanību tam, kāda ir viņa uzvedība, kāds atgriežas no tikšanās ar draugiem, kas ar viņu notiek,” norāda Ilze Maksima.

  • Ja parādās kādas pazīmes vai aizdomas, piemēram, jaunieša drēbes ir piesūkušās ar kādu neparastu aromātu, kaut vai tabakas aromātu, vecākiem ir jāvērš uzmanība uz to, ka viņi redz un vēro savu pusaudzi, ja ir aizdomas, ka viņš bijis kompānijā, kur kaut kas lietots vai pats lietojis.
  • Nav jābrūk virsū ar pamācībām, bet jāpasaka, ka es tevi redzu un man nav vienalga, kas ar tevi notiek.
  • Uzmanība jāpievērš ārējām pazīmēm, mainās kādas paradums, kā esmu pieradīs savu bērnu redzēt. Sarunas nav tās, kas atgādina ikdienišķu sarunu pie galda, vai ir paplašinātas zīlītes vai tieši pretēji sašaurinās, piesārtušas acis, sausas lūpas, daudz runā, neadekvāti smejas vai ir nomākts garastāvoklis, ir traucēts miegs. 
  • Ir iespēja sākt sarunu, ja saruna neveidojas sapratnē, ir iespēja paņemt urīna analīzes un pārbaudīt, ja šķiet, ka kaut kas nav kārtībā un tā pierādīt, ka nav vienalga, kas ar bērnu notiek.
  • Noliegums un izvairīšanās no vecāku puses, ka ar manu bērnu kaut kas tāds noticis, sekmē problēmas un atkarības attīstību. Sākotnējai epizodiskai lietošanai, kas nav fiksēta, ir iespēja pāraugt pārmērīgā lietošanā un jau atkarībā.
  • Vecāku iesaistīšanās un speciālistu iesaistīšana liek bērnam saprast, ka ir robežas, ko nedrīkst pārkāpt, un ir robežas, kas ir apdraudošas. Vecāki to konkrēti norāda.
  • Vecāku iesaistīšanās ir veids, kā var problēmu bremzēt. Vecākiem ir skaidrs, ka rīkojas bērna labā, kaut vai no sākumā liekas, ka viņu ierobežo, kaut ko liedz. Tas pasargā no traģiska stāvokļa, no kura ceļa atpakaļ nav.