Disciplinēšana nozīmē bērnam mācīt pieņemamu uzvedību, kas noteiks to, kā bērns jūtas un izturas šodien, un to, kā bērns jutīsies un izturēsies rīt. Kādas ir pozitīvas disciplinēšanas metodes, kas palīdz saprast robežas un izaug par izpalīdzīgu, godīgu un laipnu cilvēku, un kā tās ieviest ikdienā, vērtējam Ģimenes studijā. Raidījuma viešņas: sistēmiskā ģimenes psihoterapijas speciāliste Nansija Lībiete, ģimenes psiholoģijas centra “Līna” psiholoģe Dace Čible un pirmsskolas un Montessori pedagoģe Dana Gulbe. Ierakstos uzklausām arī pilsētas ielās sastapto mammu domas par bērnu disciplinēšanu.

"Manā uztverē disciplinēšana ir vairāk attieksme un kā mēs uz viņu raugāmies. (..) Tā ir vairāk cieņpilna attieksme. Disciplinēšana – mēs mācām bērnam jaunas prasmes, kā labāk dzīvot tālāk. Disciplinēšana ir mācīšana," vērtē Dace Čible.

Mācām caur savu attieksmi.

Vecākiem ir grūti nolikt robežas, jo viņiem negribas, lai bērni piedzīvo negatīvas emocijas. Ar to iebraucam otrā grāvi, nonākam pie pāraprūpēšanas, izdabāšanas. Un tas ir tālu no disciplinēšanas un mācīšanas.

“Robežas ir tas, kas bērnam ir vajadzīgs,” piekrīt Nansija Lībiete. “Tas dod viņam drošības sajūtu, citādi pasaule ir pārāk plaša un neskaidra. (..) Viņš jūtas nedroši. Vecāki ir pārpratuši, ja viņi uzliks robežas un būs konsekventi savās prasībās, nodarīs pāri. Nē, viņi palīdzēs.”

Robežas ir laipna mīlestības pilna attieksme, kur konsekventi turamies pie konkrētiem noteikumiem. Tajā nav agresijas un draudu.

Dana Gulbe norāda, ka bērnudārzā robežas ir skaidri definētas, tāpēc arī audzinātājas tiek galā ar 20 bērniem. Bērnudārzā emocionālā robeža ir mazliet stingrāka. Tas notiek bērnudārzā. Tāpēc reizēm vecāki netic, ka bērnudārzā bērns pats ģerbjas un nekrīt gar zemi.