"Bērniem ir nepieciešamība izrādīt spēku un enerģiju cīnoties," atzīst speciālistes raidījumā Ģimenes studija, runājot par bērnu vēlmi spēlēt kariņu.

Lielāki un mazāki puikas un ne tikai puikas laiku laikos ir spēlējuši kariņu. Bērni bieži tīko pēc rotaļu ieročiem un spēlējoties imitē dažādas apšaudes. Ģimenes studijā runājam par to, kas mazajiem cilvēkiem rada vēlmi spēlēt kara spēles un kā rīkoties vecākiem, kuri varbūt strikti neatbalsta nekādu vardarbību.

Geštaltterapeite, četru bērnu mamma Elīna Zelčāne ievērojusi, ka mazākais puika, kuram šobrīd ir 4 gadi, grib cīnīties. Kā mamma ievērojusi, ka puikām, arī vecākajam, kurām šobrīd ir 11 gadi, ir dabiska vajadzība izlikt ārā spriedzi un emocijas. Meitām tā nebija.

"Kad puikas paņem rokās mietus vai zarus, vai imitētus zobenus un cīņas, es to uztveru kā rotaļu, īpaši, ja arī otrs cilvēks to pašu grib darīt un viņi vienojas par noteikumiem, par robežām. Manuprāt, tajā nav nekā slikta. Cita lieta, ka mēs redzam, ka vardarbība parādās tādā veidā, ka kāds uzbrūk otram un tas negrib iesaistīties šajā rotaļā," vērtē Elīna Zelčāne.

"Jājūt robeža, kur starp brutalitāti un agresivitāti, kas nāk ārā, jautājums, kas bērnā ir tāds, ka viņam ir tik daudz šo emociju, varbūt viņš jūtas apspiests ikdienas vidē. Ja tā ir cīņa, kurš stiprāks, neredzu neko tādu, par ko būtu jāuztraucas," turpina Elīna Zelčāne.

Pirmsskolas izglītības iestādes “Mūsu poga” dibinātāja un vadītāja Kristīne Apse atklāj, ka bērnudārza vidē ir noteikums "Bērnudārzā nešauj".

"Jo tas saistās ar vardarbību, sava veida agresiju, karu, klāt ir nāves tēma, līdz ar to, ja bērni pirmsskolas grupiņā uzrīko kārtīgu kariņu ar šaušanu, tur visdrīzāk ciestu arī miermīlīgie iedzīvotāji, bērni, kas nav gribējuši spēlēt kariņu tajā brīdī.Tā var būt vieta arī emocionālai traumai, ja kāds aizies mājās un teiks: Mammu, mani šodien bērnudārzā nošāva. Diez vai tā ir pieredze, ko bērnam vajadzētu bērnudārzā," uzskata Kristīne Apse.

Arī viņa piekrīt, ka bērniem ir nepieciešamība izrādīt spēku, enerģiju, cīnoties. Pastaigas laikā var novērot bērnus rokās ar zaru, kas imitē paukošanos

Kristīne Apse kā mamma saviem bērniem ļauj mājās spēlēt savstarpēju kariņu, bet ir jābūt robežām.

"Nav jēgas iebāzt galvu smiltīs un teikt, ka ieroču nav, mēs visi esam pacifisti. Viņi ir, tikai nevajag ieroču tēmu un pašus ieročus vulgarizēt līdz tam, ka vecāki pērk divgadniekam, trīsgadniekam tāpēc, ka bērns grib to mantu.

Tālāk vajadzētu padomāt, ja es pērku, es arī zinu, kāda tai mantai būs jēga un kā viņa tiks pielietota. Pretējā gadījumā varam nonākt situācijā, ka bērns uz ielas iet un piu, piu, piu, visus nošaušu. Tajā brīdī jādomā, kā uzvedību vērst par sociāli adekvātu," uzskata Kristīne Apse.

Speciālistes arī norāda, ka ar bērniem ir jārunā par to, kas ir spēle un kas ir īstais karš. Tāpat vecākiem izvēloties rotaļlietas, jādomā, ko viņš atdarinās ar to.

Piecu bērnu mamma Linda stāsta par savu pieredzi, kā bērni spēlē kariņu, kopā ar tēti taisa ieročus. Atzīst, ka viegli uz to skatās, ka tās nav cīņas ar naidu. Ģimene ir arī mednieki, tāpēc bērni zina, ko ierocis var nodarīt un cik tas ir slikti.

Viedokli izsaka antropoloģe Karīna Vasiļevska-Daas, kura dzīvo ASV. Viņa akcentē lielo dzimtas stereotipu lomu šajā jautājumā un piemin virtuālās realitātes pārsvaru pār fizisko saskarsmi un reālu cīņu.