Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.


Bieži ir dzirdēts, ka mūsdienu bērni ir niķīgi, prasīgi un izlutināti. Tas sarežģī bērnu un pieaugušo attiecības ne tikai ģimenē, arī izglītības iestādēs, kur bērni mācās, un citās sabiedriskās vietas. Vai tiešām ir tā un kurās situācijās arī speciālisti atzīst, ka bērns ie vienkārši neaudzināts un tāpēc rodas problēmas? Speciālisti arī norāda, ka bērnu labsajūtu veido vecāku robežu noteikšana, regularitāte un paredzamība. Ko tas īsti nozīmē – noteikt robežas bērnam, kādos gadījumos tās par ciešu un kādos gadījumos bērnam tiek ļauts pārāk daudz, interesējamies Ģimenes studijā. Raidījumā viesi kognitīvi biheiviorālā terapeite Inese Lapsiņa, septiņu bērnu mamma Kristiāna Tēberga un smadzeņu treniņu centra “RigaBrain” vadītājs, ergoterapeits Pēteris Urtāns.

Disciplinēšana ir robežu likšana bērnu uzvedībai, tas ir kā rāmis, kas nosaka pieņemamu un nepieņemamu uzvedību, kā arī sniedz drošības izjūtu, padarot bērna dzīvi saprotamu un paredzamu, to var izlasīt Džimbas drošības programmā.

"Visa dzīve sastāv no dažādiem rāmjiem, ierobežojumiem un noteikumiem, jo tie dod dzīvē skaidrību un paredzamību. Ja mums ir noteikumi, zinām, ko no mums sagaida un kā būtu jāveido sava uzvedība, lai varētu ieturēties noteiktā rāmī," skaidro Inese Lapsiņa.

Bez noteiktām līnijām un skaidriem rāmjiem mēs nevarētu orientēties visās dzīves situācijas un attiecībās, bet nav universāla rāmja. Ir sabiedrībā pieņemtas pamatlietas jeb normas, bet ir jāņem vērā, ka mēdz būt situācijas, kurās nākas rāmi pielāgot vai mūsu rīcību pielāgot situācijai.

Piemēram, sava veida rāmis ir arī cieņpilna attieksme pret otru cilvēku.

“Vislabāk bērni mācās to, ko redz savā ģimenē, kādas ir attiecības starp mammu un tēti, kāda ir mammas attieksme pret bērniem, pret apkārtējiem. Lai kā mēģinātu teoriju skaidrot, viņi saprot, ko redz. Un viņi jūt,” pieredzē dalās Kristiāna Tēberga. Ja bērns tikai dzird vārdus, viņš vēlas pārbaudīt tos rāmjus. Viņam jāredz kā tas iedarbojas. Jo stingrākus rāmjus liekam, jo ātrāk iemācās melot."

Pēteris Urtāns atzīst, ka paša ģimenē palīdz medicīnā iegūtās zināšanas, jo dažreiz ir vajadzīga pārliecība, ka dari pareizi. Vēloties bērnam izdarīt visu labāko, mēdzam pāršaut pār strīpu. Bērnam līdz trīs gadu vecumam ir pamatemocijas, kas ir vajadzīgas. Sākumā ir svarīgāk izveidot saikni ar bērnu, tad var domāt par robežu noteikšanu.

“Iedomājieties no 0 – 100, cik liela saikne jums ir ar bērnu, tā ir mainīga katru dienu. Jo lielāka ir šī saikne, jo par robežām, ko ieliekam, bērns jūtas drošāk. Līdz ar to robežu uzlikšana dažreiz ir ne pašā bērnā, bet strādājot ar sevi. Ja jūtamies droši un pārliecināti, arī bērns tā jūtas, jo bērna uzvedība visbiežāk ir saistīta ar kādu sāpi, ko neizsaka vai nezina. Tās ir sekas. Mums kā pieaugušajiem ir jābūt gudriem un jāiemācās ieklausīties sevī un signālos, ko smadzenes sūta, kā rīkoties," vērtē Pēteris Urtāns.