"Rojas Pērlē" kopš maija pajumti raduši jau 74 ukraiņi. Stāsta Sanita un Nauris Graudiņi

Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Sanita un Nauris Graudiņi ir talsenieki, kuri pirms septiņiem gadiem no Talsiem pārcēlušies dzīvot un Roju ar mērķi dibināt draudzi (Nauris ir sludinātājs Pitraga baptistu draudzē). Un nevis celt baznīcu, bet būt daļai no vietējās sabiedrības – piedāvāt sarunas un kopīgas lūgšanas tiem, kurus interesē garīgas dzīves jautājumi.

Šeit viņi izmēģinājuši arī, kā ir būt uzņēmējiem, - piecus gadus bijuši gaļas veikaliņa, kurš bijis tāds, kādā paši labprāt iepirktos, saimnieki. Tomēr, kā stāsta Sanita, pēc piecu gadu darbošanās, arī finansiālu apsvērumu dēļ, radusies sajūta, ka pieteik.

Viņi pamanījuši, ka pašā Rojas centrā jau 10 gadus atrodas viesnīca, kura celta tā saucamajos treknajos gados, bet visu šo laiku stāvējusi tukša. Sanita un Nauris kļuva par "Rojas Pērles" saimniekiem – sākumā uzņēma viesus un piedāvāja ēdināšanas pakalpojumu, bet, sākoties bēgļu plūsmai no Ukrainas, viņi saprata, ka savā viesnīcā vēlas dot pajumti atbraucējiem. Kopš maija pie viņiem dzīvojuši 74 ukraiņi – dažs īsāku, dažs ilgāku laiku. Ir arī ģimenes, kuras viesnīcā mitinās kopš 26. maija. Un Graudiņi atbraucējiem piedāvā ne tikai jumtu virs galvas. Arī vietējās dzīves iepazīšanu, kopīgus darbus, sarunas un kopīgi svinētus svētkus.

Stāsta Sanita un Nauris Graudiņi un sarunā iesaistās arī viņu meitas Asnāte (13 gadi) un Marlēna (9 gadi).

Ir labi, ka ukraiņi Latvijā sastop cilvēkus, kas palīdz ne tikai materiāli, arī emocionāli, palīdzot risināt sadzīviskus jautājumus, kā arī uzklausot un mēģinot radīt sajūtu, ka dzīve tomēr turpinās un tā var notikt ārpus dzimtās zemes robežām.

Sanita stāsta, ka sākoties karam daudz aktīvāk sākuši sekot līdzi ziņām un arī pieteicās, ka grib uzņemt ukraiņu bēgļus.

"Gaidījām vienu mēnesi, otru trešo. Sākām jau domāt, ka būs jāsāk uzņemt tūristus. 26. maijā bija zvans, un divās dienās viesnīca bija pilna ar ukraiņiem. Tās bija 10 ģimenes. Tas bija ļoti strauji. Pēkšņi divās dienās viņi visi ir šeit un jāsāk rūpēties. Sākās aktīva palīdzība," atklāj Sanita. 

Nauris arī atminas, kā gaidīja, rīkoja lūgšanu vakarus, bet kad atbrauca, bija pavisam citādi. Nācies arī atsvaidzināt savas krievu valodas zināšanas.

"Viņi arī sajuta mūsu atvērtību, ātri izveidojās labs kontakts, ģimenisks kontakts. Satuvinājāmies. Darbus darījām kopā. Tagad jūtamies, kā viena ģimene," vērtē Nauris.

Skaista, neparasta vasara bijusi visiem kopā. Pagalmā bija garš galds, pie kura svētkos - Jāņos, Zvejnieku svētkos, visi apsēdās pie galda, kopā 30 - 40 cilvēki, paši, daži draugi un ukraiņi.

"Atmiņā vasara pie gariem galdiem, pie kuriem esam svinējuši dažādu svētkus," stāsta Sanita. Tā kopuši attiecības.

Vīri satuvinājušies darbos. Sanita sievietes mudinājusi parunāties par to, kā iet, kā jūtas. Protams, vajadzīga arī praktiska palīdzība kaut ko iztulkot.

"Redzu, ka esmu bijusi noderīga viņām, tajā viņas arī atrod drošību un mieru," vērtē Sanita.

Lai varētu palīdzēt ukraiņiem, Graudiņi saņēmuši gan valsts atbalstu, gan ziedojumus biedrībai "Draudzes dibina draudzes". Diemžēl, ja nebūtu ziedojumu, palīdzība nebūtu iespējama. Jārēķinās arī ar siltuma un elektrības cenu pieaugumu. Ukraiņi arī strādā vietējos zivju pārstrādes uzņēmumos, bet algas nav tādas, lai paši sev visu nodrošinātu.

Kāda palīdzība būtu vēl vajadzīga? Nauris vērtē, ka situācijas ir dažādas - kādam vajag darbu, kādam siltas drēbes, jo viņi ieradās vasarā, kādam pārcelties uz savu mājokli. Viņš arī atzīst, ka iespēja dzīvot kā lielai ģimenei Graudiņu ģimenes nodrošinātās mājās, ir vērā ņemama palīdzība. Kopā būšana ir svarīga.

Nauris arī uzskata, ka palīdzības un atbalsta sniegšanā daudz var darīt draudze, tā var būt kā drošības saliņa, kurā ir cilvēki, kas labprāt palīdz. Ukraiņi zinās, ka tā ir vieta, kur viņiem palīdzēs. Arī pašiem aktīvā darbošanās dod mieru.

"Man noteikti tas dod mieru, tas ir sirdsdarbs, par ko agrāk nebiju domājusi. (..) Esmu ļoti saistīta ar viņiem, man ļoti patīk to darīt. Es jūtos īstajā vietā," atzīst Sanita.

Sarunā iesaistās arī Ina no Ukrainas, viņa kopā ar savu mammu Gaļinu un dēlu Juriju jau četrus mēnešus dzīvo viesnīcā. Atbraukuši no mazas pilsētiņas Volčanskas, kura atrodas Harkivas apkārtnē. Saruna vispirms par tur piedzīvotajām kara šausmām.

Ina bilst, ka cerējusi, ka jau rudenī varēs doties mājās, bet karš turpinās.

"Tagad esam te un mums ir labi," atzīst Ina.

Turklāt tas, ka Ina ar savējiem ir Latvijā, nav nejaušība. Viņai ļoti tuva ir filma "Ilgais ceļš kāpās" un viņa sapņojusi kādreiz to visu ieraudzīt pati. 

"Uz Ukrainas pusi doties nevarēja (..) Bija iespēja doties Krievijas virziena un man izvēlē bija Baltijas valstis, gribēju dēlam parādīt šo valsti, viņam šūpuļdziesma bija "Dzied circenītis aizkrāsnē". Es to dziedāju krievu valodā un viņš šo dziesmu zina kopš bērnu dienām, arī no filmas. Un esmu ļoti priecīga, ka nokļuvu šeit. Es nevēlos nekur citur doties. Esmu gatava šeit dzīvot, ja nu kas. Un esmu ļoti pateicīga visiem, visai Eiropas Savienībai, jo mēs esam miljoni. Un es nezinu kas būtu, ja nebūtu tāds atbalsts. Bet varu pateikt, ka

esmu ļoti pateicīga, ka nokļuvu tieši šajā ģimenē. Saprotiet, ir ļoti grūti, ja tev ir gods, pašapziņa. Tu esi brīvs cilvēks un kad nonāc šādos apstākļos , tur zaudē pilnīgu visu. Mums vairs nav mājas - viss sabombardēts. Un ar to visu ir ļoti grūti tikt galā. Ir kauns. Ir pārdzīvojums, ka esi par nastu kādam.

Taču gadās, ka ģimenes sader - Sanitas un Naura ģimene un mūsu ģimene - mēs saderam. Un mums ir labi," atzīst Ina.

Arī Inas mamma Gaļina ir gandarīta par nodrošinātajiem dzīves apstākļiem.

Pie Graudiņiem viesnīcā gan vairs nedzīvo Antoņina ar savu ģimeni, bet kopā pavadītais laiks ļoti satuvinājis. Viņi uz Latviju atbraukuši piecu cilvēku ģimene. Viņi ir no Mariupoles. Antoņina jau kādreiz ir bijusi Latvijā, bet ne Rojā. 

"Bet pirms atbraukšanas uz šejieni

paskatījos Google par šo vietu, un mēs ieraudzījām, ka Rojā dzīvo tikai 2 % krieviski runājošo un tas mūs ļoti iepriecināja, jo mūsu attieksme pret Krieviju..., mēs esam no Mariupoles. Pēc tā, ko esam tur pārdzīvojuši, attieksme ir... nu, es nezinu, ir grūti pasacīt. Ir grūti izstāstīt, ko esam tur pārdzīvojuši un kādas pēc tam ir jūtas pret šiem cilvēkiem.

Es viņus nesaucu par cilvēkiem. Es viņus saucu par necilvēkiem. Jo viņus pat nevar  salīdzināt ar zvēriem," atzīst Antoņina.

Kopā ar ukraiņiem Sanitas un Naura ģimene svinēs arī Ziemassvētkus. Būs garš galds, kur visi kopā sēdēs. 

"Tie ir īpaši brīži, kad varam kopā svinēt svētkus," uzskata Sanita.

"Man jau sarkanais tērps ar bārdu ir," atklāj Nauris. "Jo es pildīšu šī galvenā vecīša lomu."

Viņš arī bilst, ka visi kopā ceps piparkūkas, ku ukraiņi vēl nav nobaudījuši, taisīs dāvaniņas.

"Šie būs citādi svētki, bet jautri," bilst Nauris.