Dienasgrāmatas rakstīšana var būt gan pašizziņa, gan, piemēram, bērna augšanas un attīstības gaitu fiksēšana, gan arī ģimenes vēstures veidošana. Kā top dažādas dienasgrāmatas, Ģimenes studijā stāsta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Digitālo humanitāro zinātņu grupas vadītāja, folkloras pētniece Sanita Reinsone, rakstniece un divu bērnu mamma Ilze Sperga, tētis, kas fiksē un dokumentē savas meitas sasniegumus, Māris Grīnvalds.

„Ļoti daudzi raksta dienasgrāmatas, tā kā tas ir tik personisks žanrs, mēs daudz par to nezinām,” vērtē Sanita Reinsone.

Latviešu folkloras krātuvē ir izveidots Autobiogrāfiju krājums, kur mērķtiecīgi vāc dienasgrāmatas, dzīvesstāstus, atmiņas, publisko savākto interneta vietnē autobiogrāfijas.lv, ja cilvēki to ļauj. Kopumā krājums jau ir saņēmis ap 150 dažādu kolekciju.

Autobiogrāfiju krājums palīdzēs apjaust šo bagātību, ko cilvēki iemūžina dienasgrāmatā. Ir kolektīvas dienasgrāmatas, kur klases skolnieces raksta vienu dienasgrāmatu, ir kara dienasgrāmatas, no 20.-30.gadiem sieviešu ikdienas dienasgrāmatas, ir sevis pašizzināšanas dienasgrāmatas.

„Tā ir arī, man liekas, viena no dienasgrāmatas būtiskākajām funkcijām – pašizziņa, iekšējā līdzsvara atgūšana,” uzskata Reinsone.

Vai vajadzētu ielūkoties sava bērna dienasgrāmatā? Ilze Sperga uzskata, ka bez īpašas vajadzības tur nevajag līst, bet tajā pašā laikā, ja klade, kas vienmēr slēpta pēkšņi ir nolikta atklātā vietā un ir redzams, ka ir kādas problēmas, iespējams vajadzētu ielūkoties pēdējos ierakstos.

Vai vecāku rakstītā dienasgrāmata būs svarīga bērniem, to rādīs laiks, bet tas ir svarīgi tagad vecākiem, kas raksta par saviem bērniem.

Kad mums ir iespēja iepazīties ar savu vecāku un vecvecāku rakstītos, to var uzlūkot kā kultūrvēsturisku pieredzi, vai ļoti personiski – kādi mani vecāki bija tajā dzīves posmā, kurā esmu šobrīd, atzīst Sanita Reinsone. Bieži tās emocionālas satikšanās un mēdz arī mainīties priekšstats par to, kāda bijusi, piemēram, mana mamma.