Ļoti bieži, runājot par dzemdībām, uzmanību pievērš to fizioloģiskiem aspektiem, aizmirstot par emocionālo pusi. Ģimenes studijā skaidrojam, kādas emocijas sieviete mēdz piedzīvot pirms un arī pašā dzemdību procesā, kā tam sagatavoties, un ieskicējam jautājumu, kas ir emocionāla dzemdību trauma. Diskutē daudzbērnu mamma, žurnāla „Mans Mazais” redaktore Sindija Meluškāne, dzemdību speciāliste, vecmāte Dina Ceple, dūla Līga Giniborga.

 „Gatavošanās dzemdībām nav tikai aiziet parādīties pie ārsta un nodot analīzes, tas ir arī pamazām sajust savu ķermeni, sadzirdēt savu bērniņu, sekot līdzi savām emocijām, rūpēties par attiecībām ar partneri. Dzīvot veselīgu dzīvi ne tikai fiziskā, bet arī emocionālā un psiholoģiskā nozīmē,” vērtē Līga Giniborga.

„Dzemdības neatnāk no tālienes. Dzemdības sākas no sievietes. Kā mēs dzīvojam, tā mēs dzemdējam. Nevaram dzīvot nesakārtoti un dzemdēt sakārtoti,” atzīst Dina Ceple. „Lielam notikumam ir emocionāli jāsagatavojas fiziski, emocionāli un ar prātu. Visa dzemdību hormonu būšana sākas smadzenēs. Smadzenes ražo hormonus, ja esam ļāvušies labām, gaišām, mērķtiecīgām un drosmīgām domām, smadzenes palīdz ar hormonu ražošanu un veiksmīgai dzemdību norisei.”

„Lai kā gatavotos, pilnīgā saprast to, kas ir dzemdības, tikai dzemdējot,” uzskata Sindija Meluškāne. „Mūsdienās arvien biežāk runājam, ka tas ir skaists pārdzīvojums. Jā, tas ir grūti, tajā ir sāpes.  Bet arvien vairāk mācāmies fokusēt savu uzmanību uz to, kas tajā ir skaists un gaišs. Tas saistīts ar to, ka esam vairāk informēti. Fizioloģiski dzemdības nav mainījušās, bet mainījusies ir uztvere par dzemdībām.”

„Mani uzrunā Meksikas vecmāšu salīdzinājums. Viņas stāsta savām dzemdētājām, ka dzemdības var salīdzināt ar iešanu karā. Tur ir stratēģija, taktika, plāns, bailes, ciešanas, sāpes, asinis un uzvara. Tas ir ar abām kājām uz zemes, nopietni uzņemoties atbildību, ka šai cīņai būs jāiet cauri sievietei pašai,” atklāj Dina Ceple. „Savukārt afrikāņi saka, ka būt stāvoklī un dzemdēt ir kā iet pāri šauram tiltam: cilvēki var pavadīt līdz tiltam, un sveikt un sagaidīt tilta otrā pusē.”

Līga Giniborga vērtē, ka sievietei ir jāsameklē vecmāte, kurai uzticas, lai viņa var darīt savu darbu – dzemdēt, un vecmāte var viņu atbalstīt un vajadzības gadījumā medicīniski palīdzēt. Vecmāte ir priekš sieviete, jo sieviete dzemdībās ie galvenā.

Vecmāte ir atbildīga par attiecībām dzemdību brīdī, par emocionālo sastrādāšanos dzemdību brīdī. Kā var atbalstīt sievieti dzemdību brīdī. Mamma ir sāpēs, vecmāte strādā ar pinu atdevi sievietei.