Skolotājiem ir par maz informācijas par gaidāmajām pārmaiņām mācību saturā, vērtē paši skolotāji, diskutējot par projektu "Skola 2030" raidījumā Ģimenes studija

Turpinām sarunu par iecerētajām izmaiņām mācību saturā un mācīšanās pieejā izglītības iestādēs. Kā gaidāmajām pārmainām gatavojas skolotāji un kādas ir dominējošās emocijas, vērtējot iecerētas izmaiņas? Diskutē projekta “Skola 2030” mācību satura ieviešanas vadītāja Zane Oliņa, skolotājas: Āgenskalna ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Iveta Ratinīka, Mārupes vidusskolas direktora vietniece, matemātikas skolotāja Andžela Sokolova un Neatkarīgās izglītības biedrības pārstāve, Rīgas Starptautiskās skolas mūzikas skolotāja Rūta Kantaruka.

Iveta Ratinīka atzīst, ka ir skeptiska, jo ir vairāk jautājumu, nekā atbilžu. Nav skaidrības, kā mainīsies mācību saturs un pieeja skolās. Viņa vērtē, ka projekta mājaslapā pieejamā informācija ir ļoti nepietiekama.

Andžela Sokolova, kuras skola ir iesaistījusies pilotprojektā, arī atzīst, ka jautājumu arvien ir daudz, lai arī pieejamā informācija viņas skolā ir plašāka.

“Skolotājs ir būtne, kas apjukusi visvairāk,” uzskata Iveta Ratinīka. “Vienlaikus runāt par pāreju uz citu valodu, par skolu tīkla optimizāciju un vēl par saturu un vēl gribēt, lai skolotājs būtu apmāts ar idejām, kuras nesaprot, jo neviens normāli nestāsta, tikai frāzēs.”

Andžela Sokolova bilst, ka lielākā problēma skolotājam ir saprast,

“ko mācīt un kā mācīt, jo par to runā dažādi cilvēki. (..) Grūti saprast, kā process būs kopā ar saturu. Lielai daļai skolotāju ir pārliecība, ka mēs tā strādājam. Bet tā nav, tie ir tikai iedīgļi. Tā nav sistēma pat kādā konkrētā skolā. Fragmentāri katrs skolotājs, kā saprot, dara. Arī tāpēc, ka šobrīd mācību saturs ir tik plašs, ka tam nav laika”.

Rūta Kantaruka uzskata, ka stūrakmens - kolēģiem pašiem jābūt gataviem sadarboties un citam no cita mācīties, skolotāji jūtas droši savā klasē, bet viņi nav gatavi iet ar kolēģiem mācīties, ļaut vērot otra stundas.

Zane Oliņa uzskata, ka galvenais iemesls ir panākt, lai skolas ikdiena vērsta uz to, kā katru bērnu aizvest pēc iespējas tālāk. Vēsturiski pirmo reizi mācību saturu veido no bērna pozīcijas, no sasniedzamo rezultātu definējuma, skatoties uz to, kas bērnam rezultātā jāiemācās. 

Zane Oliņa norāda, ka šajā brīdi ir svarīgi diskutēt un izteikt viedokli par saturu un principiem, jo nozīmīgi ir vienoties par mērķi. “Ja par mērķi bērnam esam vienisprātis, varam domāt, kas jādara citādi ieviešanas procesā,” bilst Zane Oliņa.