Dzīvojam laikmetu griežos. Veidojiet raidījumu ciklu par izglītības sistēmām citur pasaulē. Kā citās valstīs risisna 21.gs. izaicinājumus. Japāna, Kanāda, Somija, Beļģija, Itālija.
Piemēram, es varu šausmināties par gēla nagiem meitenēm - viņas nevar parakstīt, nevar normali kustināt pirkstus.
Šausminos par bērnu lopiskošanos skolās - proti - koridori ir piemētāti ar tukšām pudelēm, skārdenēm, iesaiņojumiem. Kādus lopus mēs audzinām, kāpēc? Kāpēc skolotāji nedrīkst aizrādīt un "traumēt" bērnus, lai uzņemas atbildību par savu rīcību?

Olas sarunās režisors Ēķis pieprasa vienkāršot Mērnieku laikus, jo lūk, tos grūti lasīt ne tikai viņa bērniņam, bet arī viņam pašam. Tātad - ja t.s. kultūras cilvēki pieprasa smadzeņu - domāšanas atrofēšanos, tad ko var sagaidīt un gribēt no teiksim - vienkāršajiem cilvēkiem.
Tā pati Jeļena Brokāne pārmet,. ka latviešu valodu ir pretīgi mācīties, bet viņas meita žurnālos stāsta, kā cītīgi un neatlaidīgi, ar mizlīgu pašdisciplīnu apguvusi gan ķīmiju, gan fiziku, gan visas mārlketinga utt. zinības.
Tad kādu izglītību mēs gribam - vienkāršotu , debilizējošu, jeb tomēr attīstošu?
Tad ir iespējams kaut jel ko sasniegt bez grūtībām, bez disciplīnas? Skolēns iet uz treniņu, tur esošā disciplīna, uzdevumi, izturības un pacietības pārbaude der, bet skolas mācību stundās neder. Tur vajag tikai izklaidi un vieglumu un jautrību,

Ir vajadzīgākas nopietnākas , dziļākas sarunas. Un vajag ne tikai tos teoretizētājus, kurus es priekš sevis dēvēju par terorizētājiem, bet arī praktiskā darba darītājus.

klausīties jau pašu sākumu. Saprotu, ka ne jau viens valsts varas ideologu pasūtījumu īstenojošs raidījums atrisinās problēmas. Tomēr,kad dzirdu kārtējā "eksperta" piesauktās valsts aģentūras, piesauktos pētījumus un kā mantru skandinātos vārdus par labbūtību, tad aptekās dūša.
Ja valstī ir tik milzīga sociālā nevienlīdzība, ja bērni to jūt un izjūt jau no vismazākajām dienām, tad kādas runas, kādi eksperti to novērsīs?
Ja skolā ir 30 bērnu klase, ja skolotājs ir viens ar visiem kodu, diagnozes jeb iekļaujamajiem bērniem, tad par kādu labbūtibu var būt runa?
Nesen klausījos Olas sarunas, kurās režisors Ēķis - kārtējais mazizglītotais, pats to atzīst, bet steidzas vainot , ka skolotāji vainīgi - dusmīgi, atpalikuši, bez jaunas metodoloģijas.
Kad jūs pieķersieties pamatproblēmai - iekļaujamo bērnu un atbalsta personāla trūkums? Kāpēc nu jau gadu desmitiem netiek šī problēma risināta? Kāpēc nav risinājuma par mobilo ierīču lietošanas ierobežojumiem skolā? Kāpēc netiek risināti jautājumi par veselīga ēdiena, smēķēšanas, 5 min starpbrīžu utt. problēmām? Kur ir sabiedrībai pieejami nu jau miljonos apmaksātie pētījumi par mobinga cēloņiem? Kāpēc netiek aicināti studijā skolotāji, kuri ne tikai slapju muti slavē pastāvošo ne - kārtību, bet spēj izteikt pamatotu kritiku par to un savus priekšlikumus problēmu risināšanai